Sv. tēvs Pio kā garīgais vadītājs.

Sv. tēvs Pio kā garīgais vadītājs.

Kapucīnu tēvs Džerārdo di Flumēri uzrakstīja kādreiz tekstu par to, kā izskatījās garīgā vadība tēva Pio dzīvē, kāds viņš bija garīgais vadītājs cilvēkiem? Pateicoties domām no šī teksta, es mēģināšu īsumā šo tematu tuvināt Cien. Lasītājiem.

Vatikāna II koncils, vienā no saviem dokumentiem, raksta: "Pētījot garus, vai tie nāk no Dieva, lai priesteri ticības garā atklāj visdažādākus laju harizmatus, gan mazus, gan lielus, lai viņi tos ar prieku atzīst, ar rūpēm atbalsta. Starp Dieva dāvanām, kuras bagāti atrodas starp ticīgajiem, sevišķas rūpes cienīgas ir tās, kuras velk daudzus uz pilnīgāko garīgo dzīvi".

Svētais no Pjetrelčīnas darīja to brīnišķīgi un vēl - darīja to divos veidos: caur vēstulēm un mutiski.

1. Garīgā vadība caur vēstulēm.

1914.g. - 1923.g. svētais Pio bija garīgais tēvs apm. 50 sievietēm. Šajā laikā t. Pio rakstīja viņām vismaz 100 vēstuļu gadā. Tādā veidā arī garīgi vadīja savus divus garīgus tēvus, kuri kļuva par viņa garīgiem dēliem, kā arī savus piecpadsmit līdzbrāļus ordenī, mazā semināra klerikus, dažus diecēzes priesterus un dažus savus draugus un garīgos dēlus.

2. Garīgā vadība mutiski.

Tēvs Pio bija priesteris 58. gadus un šajā laikā viņš satika daudzus cilvēkus biktskrēslā un vēl vairāk ārpus biktskrēsla. Es nezinu, ar kādu metodi to skaitīja, bet tika pieņemts, ka vidēji katru gadu ar t. Pio satikās apm. 45 tūkstoši vīriešu un apm. 30 tūkstoši sieviešu, tas nozīmē ka savas priesteriskās dzīves laikā tēvs Pio satika apm. 2.5 miljonu vīriešu un apm. 1.5 miljonu sieviešu. Protams, ne visi šie cilvēki bija t. Pio garīgajā vadībā tās precīzā nozīmē, bet viņi varēja uzdot kādu jautājumu, saņemt svētību, saņemt vārdu, kas palīdzēja tiem atgriezties.

Šī garīgā vadība vienmēr nesa labus augļus, bet cilvēki vēršās pie t. Pio gan garīgās, gan laicīgās problēmās.

3. Augļīgas garīgās vadības elementi.

A. Pārdabiskās jūtu saites.

Tēvs Pio runāja tiem, kuri bija viņa garīgie bērni: "Es esmu viss katram no jums. Ikkatrs var pateikt: tēvs Pio ir manējais". Kā arī runāja par "tēvišķām jūtām, ar kurām es jūs apdāvinu Dieva priekšā".

B. Piedalīšanās dzīves notikumos.

Viena no garīgām meitām savā "Dienasgrāmatā" uzrakstīja: "Tēvs Pio bija ļoti laimīgs, varēdams runāt par dvēseles lietām, par garīgo vadību, bet arī par mūsu radiniekiem, par mūsu darbu..." Cita garīgā meita uzrakstīja, ka t. Pio runāja ne tikai par garīgām lietām, bet arī par ģimeni, lai arī to vestu pie Dieva.

C. Psiholoģiskā izjūta.

Tēvam Pio katrs garīgais bērns bija sevišķs un tāpēc viņš gribēja ar katru satikties individuāli, saprast viņu un viņa dzīves situāciju, visus apstākļus, lai palīdzētu garīgajā dzīvē. T. Pio ticības, prāta un pieredzes gaismā meklēja problēmu vislabāko atrisinājumu un katram cilvēkam meklēja garīgās vadības vislabāko metodi.

D. Konkrēts.

T. Pio rūpējās par to, lai viņa garīgā vadība būtu ļoti konkrēta un praktiska. Tāpēc gribēja, lai garīgais bērns jeb māceklis redzētu savas garīgas dzīves progresu un pakāpienus ceļā uz pilnību. Tādēļ prasīja lietot konkrētus līdzekļus, kā lūgšana, meditācija, Svēto Rakstu lasīšana, nemitīga dzīve Dieva klātbūtnē, garīgā un sakramentālā komūnija, sirdsapziņas izmeklēšana, Dievmātes un Sargeņģeļa godināšana.

T. Pio aicināja savus garīgos bērnus dzīvot svētumā, nekad nepadoties ļaunā gara kārdinājumiem, pat vismazākās lietās. T. Pio aicināja nekad nezaudēt nemitīgās Dieva klātbūtnes izjūtu un vienmēr atjaunot un atdzīvināt vienotību ar Dievu, piemēram caur īsām un karstām lūgšanām, kuras ļoti patīk Dievam.

Dzīve ir sagatavošana Euharistijai un par to vajag rūpēties. Ļoti svarīgi ir arī bieži darīt sirdsapziņas izmeklēšanu, kā arī pārdomāt kādu Jēzus Ciešanu aspektu. T. Pio pasvītroja, lai garīgajā dzīvē cilvēks nepārspīlētu un visu darītu mierīgi, un ne ar pārāk lielām piepūlēm.

E. Ceļš uz virsotnēm.

Svētais tēvs Pio garīgajā vadībā centās svētdarīt savu garīgo bērnu. Viņš par to rūpējās nemitīgi dienu pēc dienas, stundu pēc stundas, kā svarīgāko pienakumu savā priesterīskajā kalpošanā.

Kapucīns no Pjetrelčīnas darīja garīgo vadību kādā veidā atkarīgo no konkrēta cilvēka dzīves situācijas, bet tas nenozīmē, ka dažreiz viņš neprasīja no dvēselēm, kuras jau kādu laiku bija viņa gādībā, pat heroizmu. Bet viņš centās, lai vienmēr mīlestība, miers un žēlsirdība pat uzvarētu taisnīgumu.

F. Svētuma dvesma.

No t. Pio un no viņa vēstulēm dvesmoja svētums un tas pievilka dvēseles, un virzīja uz pilnīgo dzīvi. Kāds rakstīja par t. Pio, ka viņa garīgums un svētums palīdzēja dvēselēm atverties. Kāda jauna sieviete viņa klatbūtnē bija tik mierīga un laimīga, ka nebija spējīga uzdot nevienu jautājumu, kā arī atbildēt uz t. Pio jautājumiem.

Pats tēvs Pio saviem garīgiem bērniem gan mutiski, gan caur vēstulēm, skaidroja to, kas viņam pašam bija vissvarīgākais un visdārgākais. Viņš runāja tiem par Euharistiju, par vēlmi nomirt - lai būtu kopā ar Jēzu, par mieru, Dievmāti, Sargeņģeli, krusta noslēpumu.

Vēstulē no 1921. gada 20 novembra tēvs Pio rakstīja savam garīgam tēvam, ka jūtas tā, kā Dievs ieliktu viņa sirdi lielu vulkānu, kas visu laiku deg, bet viņa sirds ir tik maza, un viņš pats ir nelaimīgs, jo neprot izteikt šo vulkānu. Bet dvēseles, šā vulkāna klātbūtnē, bija ļoti laimīgas, jo jūta Dieva mīlestību un karsti gribēja sasniegt garīgo pilnību.

G. Svētā Gara darbība.

Viens vienīgais garīgās dzīves patiess Skolotājs un garīgais vadītājs ir Svētais Gars. Tāpēc viens no vissvarīgākiem garīgo vadītāju pienākumiem ir atpazīt to, kas ir no Svētā Gara, bet kas ir no ļaunā gara (velna). Tādēļ garīgais vadītājs lūdzas, lai saņemtu no Dieva padomu dāvanu; iepazinās ar Dieva Atklāsmi Baznīcas Maģisterija gaismā, lasa svēto garīgo vadītāju rakstus; tālāk - balstas uz savas garīgās dzīves pieredzes; ņem vērā konkrēta cilvēka vecumu, kultūru, raksturu, jūtas un citus aspektus.

Tēvs Pio, tā kā katrs garīgais vadītājs, ņēma vērā gan cilvēka dabu, gan žēlastības no Dieva. Bet tēvs Pio pazemīgi vienmēr gaidīja palīdzību no Svētā Gara:

"Es nezinu, kā vadīt dvēseles, kuras Jēzus man sūta. Dažām būtu vajadzīga pārdabiskā gaisma, bet es nezinu, vai man tās nav, vai tā ir, un es eju uz priekšu gandrīz pa tumsu, virzīdamies ar kādas grāmatu zinātnes palīdzību, dažreiz pēc savas pieredzes, dažreiz pēc gaismas saņemtas no Dieva. Kas zin, vai šīs nabaga dvēseles necieš manis dēļ! Man dod spēku vienīga doma, ka attiecībā uz dažām sevišķām dvēselēm man ir tīrs nodoms un Dieva gaisma. Manai dvēselei sāp, vai es pilnīgi rūpējos par to, lai sagatavotu dvēselēm, kuras Apredzība man uzticēja, ganības atbilstoši viņu svētumam un vajadzībām".