Kas ir vislielākais dzimtenes dēls?

Kas ir vislielākais dzimtenes dēls?

Es kādreiz lasīju par kādu priesteri, kurš, nezinu kāpēc, dažus gadus pirms nāves nosauca kādu ateistu, slavenu protams, par vislabāko mūsu dzimtenes dēlu. Es šeit pat nemēģināšu saprast šo situāciju, jo kas es esmu, lai visu saprastu?

Tomēr ir vēl tādi, kuri meklē savu īsto dzimteni Debesīs un par kuriem līdz šim neviens nav teicis, ka viņi ir vislabākie mūsu dzimtenes bērni. Viņiem tas nerūp un tam nav nekādas nozīmes viņu dzīvē, jo tie var atkārtot svētā Pāvila Apustuļa vārdus, kuros viņš atsakās no visa, visu uzskata par atkritumiem, lai tikai viņš varētu dzīvot vienotībā ar Jēzu.

Bieži es brīnos, cik ļoti brāļi un māsas Kristū skatās uz savu dzīvi un domā, ko vēl uzlabot, lai tā vairāk patiktu Dievam? Jautājumi rodas šajās lietās, kurās cilvēks jūt, ka vēl nav spējīgs darīt savā dzīvē tā kā Jēzus, būt Debesu Tēva paklausīgam bērnam tā kā Jēzus ir paklausīgs, un mīlēt Tēvu kā Dieva Dēls, Kas kļuva cilvēks un ar savu sirdi mīlēja Tēvu.

Dažreiz cilvēks saņem atbildi uz savu jautājumu gandrīz uz reiz un tad var šo atbildi ieviest dzīvē. Dažreiz tomēr jautājumiem jāpaliek cilvēkā it kā bez atbildes, jo tam ir cita loma - tie ir kā Dieva instrumenti, kurus Dievs lieto, lai piem. cilvēku dziedinātu. Liekas, ka ne tik reti kāds jautājums ir tāpēc, lai cilvēks tiktu piespiests tomēr meklēt Dievu un runāt ar Dievu.

Šiem meklējumu ceļiem kā barību es gribu atgādināt to, ko sv. Francisks uzrakstīja gandarītājiem, brāļiem un māsām, kuri gribēja sekot Jēzum Kristum, bet viņiem bija ģimenes un nevarēja iestāties ordenī, kā piem. Francisks un viņa brāļi. Un kaut gan par to jau bija runa šajā blogā, tas nekas, tāds tieši šeit valda garīgums, atkārtošu Franciska uzaicinājumu, lai mīlētu Dievu no visas sirds, no visa prāta, no visiem spēkiem, no visas dvēseles; lai mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu; lai bieži ietu pie grēksūdzes; lai bieži pieņemtu mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis (lūk, franciskāņu euharistiska kruciāta); lai dzīvē būtu gandarīšanas un atgriešanās cienīgie augļi.

Kāds kapucīnu tēvs, profesors, teica, ka, ja kāds tā dzīvos, izpildīs Evaņģēliju. Tad ar mīlestību lasīsim Evaņģēliju šajā gaismā un nesīsim labus augļus, kas pastāv, jo būs izdarīti Dievā.