Baznīcai ir vajadzīgas misijas.

Baznīcai ir vajadzīgas misijas.

Kad valstī ir miers un Baznīcā viss labi attīstās, bērni tiek kristīti, ticīgie iet pie sakramentiem, ir daudzas lūgšanu grupas, notiek baznīcu celtniecība, tad tomēr sāk degt sarkana lampiņa.

Šī brīdinājuma lampiņa nav saistīta ar to, ka ne visi tic, ka ne visi iet uz sakramentiem, ka baznīcas ir bieži pustukšas. Šī lampiņa ir Jēzus pavēles atgādinājums no Evaņģēlija:

"Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts" (sal. Mk 16,15-16).

Baznīca ir universāla un tāpēc sūta savus misionārus uz visām zemēm. Bet šī "Baznīca" nav kaut kur tālu, aiz septiņiem kalniem. Tā ir šeit un nevar atteikties no sava būtiska elementa, proti, no misijām. Neviens nav teicis, ka misionāri ir vienīgi spāņi, portugāļi, francūži un daži citi, jo jau tagad ir arvien vairāk misionāru Āfrikā no Indijām.

Misijas liecina par to, ka Baznīca konkrētā reģionā vai valstī ir jauna un dedzīga, ka saprot savu misiju un akceptē to, kādā veidā Tā tika dibināta tieši šeit un kādā veidā attīstījās, ka tas notika misiju ceļā. Šajā misijā bija iekļauti daudzi misionāri un misonāres, par kuriem gandrīz neviens neatceras, jo tā ir dāvana, kas liecina par mīlestību uz Jēzu Kristu, un uzupurēšanās, kas neko negaida, bet vienīgi lai Dieva griba pilnīgi izpildītos un nestu augļus nākamās paaudzēs.

Šeit atgādināšu viena mūsu kapucīnu tēva stāstu. 1940. gada janvārī Ļubļinā, Polijas okupācijas laikos, kad Padomju Savienība un Hitlēra Vācija - katra savā okupētā daļā, veidoja teroru, šis tēvs (šolaik vēl bija kleriķis) kopā ar visiem citiem kapucīnu kleriķiem un rektoru tika arestēts. Un vācieši viņus turēja dažos vācu koncentrācijas nometnēs. Daļa no šiem kapucīniem izdzīvoja, kaut gan šajās nometnēs bija vissmagākie apstākļi un darbi. Pēc kara kapucīņiem nāca dzīvot un mācīties Belģijā un Francijā pie vietējiem kapucīniem, lai pēc tam - kā priesteri - atgrieztos Polijā. Bet tur, Belģijā, šis mūsu tēvs bija lielā apbrīnā, ka viņiem tik daudz paaicinājumu, jo mazā Belģijā bija apmēram 500 kapucīnu. Bet viens vietējais kapucīnu tēvs, vecs misionārs, kas pavadīja savu dzīvi Āfrikā, teica, ka nav iemeslu priecāties. "Kāpēc?" - jautā mūsu tēvs. Un šis vecs misionārs teica: "Jaunie mūki negrib braukt uz misijām". Negribas ticēt, bet pēc kādiem 15 gadiem beidzās paaicinājumi un sākās liela krīze, kura ir - kopā ar sekām - līdz šim.

Misju pienākums ir visai Baznīcai un tā ir zīme, kura liecina, ka konkrētā vietējā Baznīcā, no kuras ir paaicinājumi uz misijām, ticība ir dzīva un ticīgie grib ar to dalīties ar citiem.