Svētā Franciska no Asīzes nāve (1226. gads).

Svētā Franciska no Asīzes nāve (1226. gads).

Šeit es nerakstīšu par visiem notikumiem, kuri bija saistīti ar Franciska nāvi un aiziešanu un Debesīm, bet ievietošu dažus mazus pārtulkotus fragmentiņus no Raula Manseli grāmatas "Svētais Francisks no Asīzes".

Dažas dienas pirms nāves, kad Francisks jau bija Porcjunkulā - Eņģeļu Dievmātes baznīciņā, viņš pasauca brāli Bernardu. Un tas atnācis "lūdza [Francisku], lai viņš dotu svētību: 'Tēvs, lūdzu, lai tu mani svētītu un atklātu savu mīlestību, jo es esmu pārliecināts, ka ja tu caur tēvišķīgām jūtām parādīsi savu mīlestību uz mani, tad pats Dievs un citi līdzbrāļi Ordenī mani vairāk mīlēs'."

Francisks izpildīja šo lūgumu. Kad brālis Bernards atnāca tuvāk, "Francisks uzlika viņam roku uz galvas un viņu svētīja. Pēc tam pasauca citu brāli, lai tas uzrakstītu viņa vārdus, kuri gandrīz nemainīti [...] palika līdz mūsu laikiem un tie ir [...] pierādījums, ka notikums ir patiess:

¹ Uzraksti, kā es tev saku: ² pirmais brālis, kuru Kungs man ir devis, bija brālis Bernards un: kurš pirmais sāka un visuzticamāk izpildīja svētā Evaņģēlija pilnību, atdodot visu savu mantojumu nabagiem. ³ Tādēļ un daudzu citu iemesļu dēļ man jāmīl tas vairāk nekā jebkuru brāli visā ordenī. ⁴ Es tad gribu un pavēlu, kā es varu, lai katrs ģenerālais ministrs mīlētu viņu un cienītu kā mani pašu ⁵ un arī lai citi provinciāli ministri un visa ordeņa brāļi attiektos uz viņu kā uz mani pašu.

Brālis Bernards bija pirmais, kas pievienojās Franciskam un izpildīja visu, ko vajadzēja: pārdeva savus lielus īpašumus un atdeva nabagiem. Kādā nozīmē izdarīja vairāk nekā Francisks, kurš tikai atstāja savus īpašumus.

"Kad [Francisks] sajūta, ka dzīve no viņa iziet, lūdza, lai brāļi viņu uzliktu uz kailas zemes, kuru kā vienīgo viņš nosauca par māsu un māti.

Francisks nomira naktī no 3. uz 4. oktobri 1226. gadā".

"Viens sīkums [bēru ceremonijā] bija neparasts un pats pietika, lai dotu saprast, cik ļoti tuva un svarīga - visiem šajā laikā dzīvojošiem - bija Franciska attiecība uz [svēto] Klāru; viņa nevarēja redzēt Francisku, kad viņu nesa [...] uz Eņģeļu Dievmātes klosteri; tomēr no rīta, pēc Svētā nāves, visa tauta: Asīzes pilsētas vīrieši un sievietes, kopā ar visu garīdzniecību, paņēma svēto miesu no vietas, kurā Francisks nomira, ar himnām un slavu dziesmām, katram nesot rokās koku zarus, pēc Kunga gribas aiznesa to uz Svētā Damiāna [klosteri], lai izpildītos vārdi, kurus Kungs bija teicis savu meitu un kalpoņu mierinājumam.

Un ņemdami nost dzelzs resti no loga, caur kuru Kristus kalpones parasti pieņem Komūniju un brīžiem klausās Dieva vārdā, brāļi pacēla svēto miesu no gultas un [vismaz] stundu turēja to savās rokās pie loga, līdz Klāra un viņas māsas saņēma caur to lielo iepriecinājumu, kaut gan ļoti raudāja un bija sāpju pilnas, jo pēc Dieva [Francisks] bija viņu vieņīgs iepriecinājums šajā pasaulē".