Svētīgais Honorāts - dažas domas no "Dienasgrāmatas" 2.
Kapucīniem un klostermāsām no kongregācijām, kuras dibināja tēvs Honorāts, 2007.-2016. gados bija novenna, kura sagatavoja šā svētīga kapucīna nāves 100. gadu jubileju. Sakarā ar to katram gadam tika sagatavota grāmata, kura palīdzēja dziļāk ieiet Honorāta garīgumā. No vienas no šīm grāmatām es paņēmu dažus mazus fragmentus. Tie bija fragmenti no viņa "Dienasgrāmatas"(vairākumā) un, es domāju, ļoti labi tos pārdomāt, jo tie tomēr ir beatificēta cilvēka vārdi. Šodien no nākamas grāmatas es paņemšu dažus vārdus, kuri attiecās uz paaicinajumu:
Aicinajuma žēlastība nebūtu tik liela žēlastība, ja tik viegli nāktu izturēt.
Es izjūtu lielo pateicību par aicinajuma žēlastību, atradis konsekrētajā dzīvē visas īpatnības un dāvanas iedotas apustuļiem.
Dievs, Tu zini, ka es tikai Tevi vienu mīlu, pēc Tevis ilgojos, no Tevis es priecajos, bet ja Tu redzi, ka es vairāk priecājos no tā, ko Tu dari caur mani, tad piedod un iznīcini šo patmīlību, bet iedodi, lai es tikai no Tavas godības līksmotos, vienalga caur kādu Tu to gribēsi izplatīt.
Dariet pirmkārt tādus mīlestības darbus, kuriem ir jābūt izdarītiem steidzīgi, šajā vietā, kurā Dieva Apredzība jūsu ievieto.
Par vienu tika jārūpējas: lai jūsu upuris būtu pilnīgs, lai jūs atdotos Dievam ar visu sirdi, lai jūsu starpā nebūtu nekādu šaubu un nenolemtību - vai Dievam kalpot, vai pasaulei.
Ak, kāda laime ir konsekrēto aicinajums. Ikkatrā brīdī es varu saņemt visu, pie kā karaļi svētceļoja, jo šeit ir šī māja, kur ir Bērns un Viņa Māte (sal. Mt 2,9.11). Kāda laime, ka šajā jaunajā Kristus Karalistē nabagiem ir pirmsroka un viņi var salikt vēl vairāk patīkamus upurus.
Kas ir tas, kas mani izrava no pasaules, šeit atveda, kas mani tā iepģērba, kas man deva celli un to visu? Es esmu radīts, lai es zinātu; Dieva pazīšana ir vislielāka žēlastība un vislielāka laime debesīs, tā ir mūžīga dzīve. Citas radības nezin.
Cik liela ir konsekrācijas aicinājuma žēlastība, kurā vienīgi cilvēks kalpo Dievam. Kas tie tādi - cilvēki iegremdēti tukšībā, kuri vēršas uz lūgšanu ar grūtībām un par Dievu nedomā? Vai viņi pilda savu aicinājumu?
Apustuļu paaicinājums. Kā Kungs Jēzus pateica Apustuļiem: Es jūs darīšu par zvejniekiem, tā Viņš man ir pateicis: Es tevi padarīšu par dvēseļu un mājokļu celtnieku Man un Manām līgavām.
Es šodien pilnīgi upurējos kopā ar Dievmāti un Kungu Jēzu [pēc konsekrācijas] svētajā Misē, pateikdamies Dievam par paaicinājumu. Šajā lūgšanā mani pārņēma tāda sajūta: Kad es Tev uzupurējos? Ne to zinu, ne to atcēros, ne iestāšanās [ordenī], ne svinīgos svētsolījumos, ne es to pārdzīvoju, ne es sapratu to, ko es darīju, kaut gan es to darīju labprāt. Es zinu tikai to, ka es biju grēcinieks un zaimotājs, un Tavs ienaidnieks. Es zinu, ka Tu mani vedi ar savu žēlastību līdz klosterim. Bet šodien es esmu pateicīgs un es uzupurējos. Kāda laime kalpot Dievam līdzīgā veidā, kā Marija, Ordenī.
Es jūtu pateicību par paaicinājuma žēlastību, bet nejūtu tā smagumu, bet pretēji, man ir no šiem gadiem svēto Misu krātuve - kā pateicība par paaicinājumu.
Mūsu dzīves mērķis - Kristus godība, mūsu princips - Kristus žēlastība, mūsu paraugs - Kristus dzīve, mūsu regula - Kristus mācība, mūsu vēlmju priekšmets - Kristus Persona.
Pateicība par aicinājumu - nemitīga sajūta.
Ordeņbrālis tiek paaicināts, lai Kungu Dievu pilnīgāk pazītu, pilnīgāk cildinātu, pilnīgāk mīlētu un pilnīgāk kalpotu, un pilnīgāk [vienotos ar Viņu]. Tam ordenī ir viņiam efektīvi līdzekļi.
Es domāju, ka pēc priesteriskas ordinācijas 50. gadu jubilēja, un pēc ģenerālas grēksūdzes, es sākšu jaunu dzīvi, tas ir tādu, kādā es gribētu, lai mani atrastu nāve un to es uzskatīju par trešo paaicinājumu.
Es uzupurējos pildīt Dieva gribu, visus darbus vienotībā ar Jēzus nodomiem, neko neizvēlēdams un neko neaprobēžodams.
Es atzīstu, ka sākumā es neticēju, lai regulu varētu šodien literāri pildīt un varētu būt serafiskam garam. [Bet pēc klostermāsu ticības liecības] manī pieauga paļāvība.
Es šodien pilnīgi upurējos kopā ar Dievmāti un Kungu Jēzu [pēc konsekrācijas] svētajā Misē, pateikdamies Dievam par paaicinājumu. Šajā lūgšanā mani pārņēma tāda sajūta: Kad es Tev uzupurējos? Ne to zinu, ne to atcēros, ne iestāšanās [ordenī], ne svinīgos svētsolījumos, ne es to pārdzīvoju, ne es sapratu to, ko es darīju, kaut gan es to darīju labprāt. Es zinu tikai to, ka es biju grēcinieks un zaimotājs, un Tavs ienaidnieks. Es zinu, ka Tu mani vedi ar savu žēlastību līdz klosterim. Bet šodien es esmu pateicīgs un es uzupurējos. Kāda laime kalpot Dievam līdzīgā veidā, kā Marija, Ordenī.
Es jūtu pateicību par paaicinājuma žēlastību, bet nejūtu tā smagumu, bet pretēji, man ir no šiem gadiem svēto Misu krātuve - kā pateicība par paaicinājumu.
Mūsu dzīves mērķis - Kristus godība, mūsu princips - Kristus žēlastība, mūsu paraugs - Kristus dzīve, mūsu regula - Kristus mācība, mūsu vēlmju priekšmets - Kristus Persona.
Pateicība par aicinājumu - nemitīga sajūta.
Ordeņbrālis tiek paaicināts, lai Kungu Dievu pilnīgāk pazītu, pilnīgāk cildinātu, pilnīgāk mīlētu un pilnīgāk kalpotu, un pilnīgāk [vienotos ar Viņu]. Tam ordenī ir viņiam efektīvi līdzekļi.
Es domāju, ka pēc priesteriskas ordinācijas 50. gadu jubilēja, un pēc ģenerālas grēksūdzes, es sākšu jaunu dzīvi, tas ir tādu, kādā es gribētu, lai mani atrastu nāve un to es uzskatīju par trešo paaicinājumu.
Es uzupurējos pildīt Dieva gribu, visus darbus vienotībā ar Jēzus nodomiem, neko neizvēlēdams un neko neaprobēžodams.
Es atzīstu, ka sākumā es neticēju, lai regulu varētu šodien literāri pildīt un varētu būt serafiskam garam. [Bet pēc klostermāsu ticības liecības] manī pieauga paļāvība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru