KAD GARĪGĀ VADĪBA NES AUGĻUS?

KAD GARĪGĀ VADĪBA NES AUGĻUS?

(turpinājums, skaties: https://triszemes.blogspot.com/2017/10/garigas-vadibas-uzdevumi.html )

Atklātība

Garīgā vadība nes labus augļus, kad jau pašā sākumā cilvēks runā par vissvarīgākām lietām.

Es atcēros vēl no bērnības, ka tad, kad cilvēks iet pie grēksūdzes un viņam ir smagi grēki, tad viņam japateic šie grēki un tikai vēlak ikdienīšķie. Lai nebūtu tādu situāciju (mēs zinām, ka ir tādas situācijas), kad cilvēks izsūdzēja visus savus ikdienišķus grēkus, bet pēc tam, jau pēc grēksūdzes, pēkšņi atklāj, ka grēksūdzē nepateica smagus grēkus un tad jāiet atpakaļ pie grēksūdzes un jāuzlabo sava kļūda.

Pateicoties tam, ka garīgais bērns ir atklāts un runā patiesību par vissvarīgākām lietām, netiek zaudēts laiks tukšām runām vai mazsvarīgām problēmām. Tāpēc arī jāmācās nosaukt vārdā savas vājības, trūkumus un kļūdas, nevis tās slēpt. Pateicoties tam cilvēks nebūvē - garīgā vadītāja priekšā - savu nepatiesu attēlu.

Caurspīdīgums

Šķīstības tikuma neatdalams elements ir caurspīdīgums. Patiesību jārunā konkrēti, nevis vispārīgi. Piemēram - ko tas nozīmē: "Es nebiju pazemīgs"? Jārunā tā, lai problēma vai grēks būtu ātri saprotams. Nevajag runāt pilnīgi visus sīkumus, bet tikai to un tā, lai viss būtu saprotams dvēseles labad. Jāmācās runāt tā, kā Jēzus Kristus, Labā Gana priekšā.

Jāmācās atdalīt to, kādi mēs esam no tā, kādiem mēs gribētu būt. Tādā veidā jau pirmajā sarunā mēs atklājām sevi, kādi mēs esam un tikai tad var gaidīt, ka šī garīgā vadība nesīs labus augļus.

Paļāvība un uzticēšanās

Šeit es speciāli ievietoju virsrakstā divus vārdus - paļāvība un uzticēšanās - nevis vienu no tiem, lai vairāk pasvītrotu Dieva žēlsirdību klātesošo un darbojošo garīgajā vadībā. Jo tajā vissvarīgākais ir tas, kas ir no Dieva. Ar citiem vārdiem, garīgais vadītājs palīdz penitentam dzīvot pēc gara un satiktos savā garā ar Dievu, lai tur pieņemtu no Viņa žēlsirdību.

Paklausība

Šeit autors izmanto paraugu no Vecās Derības, konkrēti no Nāmanas dzīves, ka viņš pateicoties ticībai un paklausībai tika izdziedināts. Tādi paklausības paraugi ir bieži sastopami Evaņģēlijā, kad Apusuļi un citi cilvēki mācījās būt paklausīgi Jēzum un tādā veidā notika brīnumi, kā piemēram maizes pavairošanas brīnums, vai cilvēku dziedināšana, kad Jēzus prasīja no viņiem kaut ko izdarīt - cilvēku ticības un paklausības rezultātā notika daudzi brīnumi. Kas ņem vērā šo pārdabisko, tas ir realists garīgajā dzīvē.

Ja nav paklausības garīgajā vadībā, jo piemēram cilvēks domā, ka ir pilnīgs, vai vienkārši ir lepns un nepieņem labumu, kuru nepazīst, tāpēc, ka domā, ka viņš jau esot labs un nekā viņam nevajag. Tomēr cilvēks nav viss labums, ko Dievs no viņa gaidā.

Nedrīkst savā garīgajā dzīvē paļauties uz sevi pilnīgi. Jāatļauj sev palīdzēt. Jāatļauj Dievam darboties cilvēkā. Grūti, protams, garīgajā vadītajā ieraudzīt Jēzu Kristu, bet Jēzus taču caur viņu darbojas.

Pārdabiskais skatiens

Kad cilvēks atļauj sevi vadīt garīgajā dzīvē, tas arī nozīmē, ka viņš mācās dzīvot pēc Dieva gribas. Autors raksta, ka "garīgās vadības spēks ir pilnīga Jēzus Kristus plānu izpildīšana, bet [garīgās vadības] priekšmets ir mūsu gribas vienošana ar Dieva gribu. Meklēdami garīgo vadītāju, centīsimies viņu nemeklēt mūsu laicīgo problēmu atrisināšanas dēļ. Viņam jāpalīdz mūsu dzīves svētdarīšanā, nevis tās organizēšanā un to problēmu atrisināšanā".

Ļoti svarīgs ir labs un godīgs nodoms, lai nemeklētu tādu garīgo vadītāju, kas mums patīks un netraucēs mūsu dzīves plāniem. Pretējā gadījumā mēs mēģinātu Dieva gribu padot savai gribai.

Garīgā vadība sākas tad, kad pārdabiskajā gaismā mēs redzam, kas mēs esam un kad mēs atvērsim savu dvēseli. Tad ar Dieva žēlastību palīdzību mēs varam nemitīgi uzvarēt gan kārdinājumus, gan mūsu vājības, gan netikumus. Nebūs tādu augļu, ja cilvēks gribēs to darīt bez Dieva žēlastību palīdzību.

"Ja trūkst pārdabiskā skatiena, tad var parādīties atkarība no tā, <ko par mani padomās cits cilvēks>, vai <kā mani notiesās>, ja pateiksu vai nepateikšu kaut kā. Tomēr pārdabiskais skatiens it kā ņem mūs aiz rokas un ved uz atklātību un vienkāršību".

Personas, kura mūs klausās, vidutājībā mēs tuvojamies Kristum.

Kad dvēsele atvēras Kristum, tad vienā brīdī tas ved uz pārdabisku skatienu. No Jēzus mēs saņemsim padomu. Caur garīgiem vadītājiem Kristus runā ar visdažādākajiem vārdiem, bet vissvarīgākais ir tas, ka Viņš, Kristus, ir tajos paslēpts.

Izturība

Autors raksta, ka "garīgā dzīve prasa laiku un nevar to improvizēt no dienas dienā. Vajadzīgi ir zaudējumi (mums atgādina par pazemību) un uzvaras; daudzas reizes jāsāk no jaunā un nezaudēt garu, un negaidīt. Ļoti bieži uzreiz parādās augļi, kaut gan Kungs negrib, lai mēs tos uzreiz redzētu. Mums pietiek zināt, ka tad, kad mēs pieceļamies, mūsu garīgā dzīve aug. Un ir augļi, kaut gan mēs tos neredzam".

Garīgajai vadībai jāiet līdzi un nemitīgi mūsu zadējumiem un uzvarām. Jo garīgajā dzīvē ir tāds princips: kad priecājamies, tam līdzi jāiet paļāvībai uz Dievu, Kurš ir mūsu īstais patvērums; kad uzbruk kādas skumjas, tam jāiet līdzi paļāvībai uz Dievu, Kurš mūs izglābs no ikkatras nelaimes.

Izturībā garīgajā vadībā veidojas mūsu "dvēseles vaigs" un mūsu svētums.

Laba ietekme

Garīgā vadība un bieža grēksūdze ir uz visu dzīvi, nevis tikai uz kādu laiku. Lēmumi, es tā domāju, jāpieņem rēti un tie jāpilda. Tajā visā mums ir vajadzīgi citi cilvēki, kuri arī ietu svētuma ceļu un tādā veidā mums palīdzētu mūsu garīgajā dzīvē.

GARĪGĀ VADĪBA UN GRĒKSŪDZE

Kad cilvēks iet pie grēksūdzes un saņem grēku piedošanu, sāk dzīvi it kā no jaunā. Grēksūdze ir vissvarīgākais moments garīgajā vadībā. Šeit notiek grēku piedošana, dvēseles brūču dziedināšana, cilvēks saņem Dieva žēlsirdību un citas žēlastības. Tāpēc jāiet pie grēksūdzes, kurā Kristus caur priesteri piedod grēkus.

Kad ir kādas šaubas, kad ir kādi jautājumi, jāiet pie grēksūdzes. Ja garīgā vadība ved cilvēku uz grēksūdzi, viņa garīgā dzīve kļūst arvien dziļāka. Grēksūdze jau ir garīgā vadība.

Jāskatās uz šo izlīgšanas un gandarīšanas sakramentu ar pārdabisku skatienu, lai ieraudzītu Jēzus Kristus mīlestību pret mums.

Autors raksta, ka īsta garīgā dzīve sākas tad, kad cilvēks cīnās jau pret ikdienišķiem grēkiem. Grēksūdze ir līdzeklis cīņā pret visiem grēkiem, tas nozīmē ka arī pret viegļiem, ikdienišķiem grēkiem.

Autors aicina, lai grēksūdze būtu personīga: "es sagrēkoju" nevis "varbūt tāds grēks bija, vārbūt šāds..." Un ļoti svarīgi ir bieži darīt sirdsapziņas izmeklēšanu, sevišķi Vissvētākā Sakramenta priekšā. Tad mums jābūt nomodā. Un pēc tam jāizsūdz grēki, obligāti vajag izsūdzēt visus savus smagus grēkus, ja kopš pēdējas grēksūdzes tādi tika izdarīti. Nedrīkst slēpt grēkus vai viņus "mainīt" tā, lai mēs nezaudētu izdomātu "savu skaistu attēlu".

Tālāk ir vajadzīga grēku nožēla, vienalga, vai tur bija tikai ikdienīšķie, vai arī smagie grēki. Tas ir atgriešanās sakraments un atgriešanām jābūt vienmēr.

Grēksūdzei jābūt priecīgai, jo Dievs ir mīlestība un Viņš grib mūs apdāvināt ar šo mīlestību.

Jāapņemās laboties un jāsāk no jaunā cīņu pret grēkiem, kuri mūs atdalītu no Dieva un pret visu savu nepilnību. Mūsu nostāja pret šo cīņu mums atklāj, cik mums īstenībā ir pie sirds grēksūdzes sakraments.

Cik biež jāiet pie grēksūdzes? Var pajautāt biktstēvam, bet es domāju, ka labi būtu iet pie izlīgšanas un gandarīšanas sakramenta ne rētāk kā vienu reizi mēnesī.

Kad jau cilvēks saņēma grēku piedošanu un izpildīja uzliktu gandarīšanu, tad lai paskatās, vai gadījumā neaizmirstu izteikt Dievam savu pateicību. Tāpat kā pēc garīgās sarunas ar garīgo vadītāju.