Lūgšanai ir jābūt neatlaidīgai, nemitīgai un izturīgai.

Lūgšanai ir jābūt neatlaidīgai, nemitīgai un izturīgai.

Cilvēku grupa kādreiz nolēma lūgties kādā vienā nodomā, konkrēti par cilvēku, kurš negribēja atgriezties. Visi lūdzās šajā nodomā katru dienu, vai vismaz ļoti bieži.

Šie ticīgie cilvēki no visas sirds gribēja izlūgt atgriešanās žēlastību šim vienam cilvēkam. Bet viņi redzēja, ka viņa dzīvē ir arvien sliktāk, un ka arvien straujāk viss sabrūk. Bet lūgšanas turpinājās.

Atnāca tomēr tāds brīdis, kad šim cilvēkam jau pavisam negāja dzīvē. Citi tālāk turpināja lūgties. Un šajā brīdī parādījās mazā problēma. Viens otrais gaidīja šo brīdi, ka parādīsies problēma, bet no otras puses tā, kā Abrahams, ticēja, kaut gan cerības bija mazās, vai nekādas.

Kas notika? Lūk, viens no cilvēkiem domāja, ka jau pietiek lūgties. Ka tagad, kad jau lūgšana nepalīdzēja, vajag ņemt lietas savās rokās. Citi turpinaja lūgties, bet šis viens jau mēģināja palīdzēt ar saviem spēkiem un ar to liecināja, gan grupas priekšā, gan šā cilvēka priekšā, ka ticība un lūgšana tā ir tikai tāda palīdzība, bet lai atrisinātu problēmu - jāstrādā bez Dieva palīdzības, jo bez lūgšanas.

Protams ne tikai neviens no jautājumiem netika atrisināts, bet tika pastiprināts ar otrā problēmām un neticību. Ko darīja grupa? Vai iegāja krīzē? Nē, tā saprata, ka šīs garās lūgšanas parādīja vēl nākamas lietas, Dievs tā kā apgaismoja nākamas lietas, lai par tiem lūgtos. Jo dažreiz dzīvē liekas, ka es zinu kadā nodomā lūgties. Bet kā šīs lūgšanas auglis parādas citi nodomi, kuriem vajag pat lielākas lūgšanas. Un tā arī ir dzīve pēc Svētā Gara, kā svētais Francisks uzrakstīja savā lūgšanā "Sveiciens Svētīgajai Jaunavai Marijai":

"Un jūs visi svētie tikumi,
kurus Svētais Gars
ar žēlastību un apgaismošanu
ielej ticīgo sirdīs,
lai jūs no neuzticīgiem
izdarītu uzticīgos Dievam".