sv. Francisks, pamācības, 29. PAR PATIESU UN PILNĪGU PRIEKU

PAR PATIESU UN PILNĪGU PRIEKU

¹ Šis (br. Leonards) stāstīja, ka kādu dienu pie Svētās Marijas (pie Eņģeļu Dievmātes) sv. Francisks pasauca brāli Leonu un sacīja: "Brāli Leon, raksti". ² Tas atbildēja: "Lūk, esmu gatavs". ³ "Raksti - runā - kas ir patiess prieks. ⁴ Nāk sūtnis un runā, ka visi profesori no Parīzes iestājās Ordenī; raksti, tas nav patiess prieks. ⁵ Ka tāpat izdarīja visi prelāti Alpu otrā pusē, arhibīskapi un bīskapi, arī Francijas karalis un Anglijas karalis; raksti, tas nav patiess prieks. ⁶ Tāpat, ka mani brāļi aizgāja uz neticīgiem un atgrieza visus uz ticību; ka man ir no Dieva tik liela žēlastība, ka dziedinu slimos un daru daudz brīnumu; es tev saku, ka tajā visā nav patiesa prieka. ⁷ Bet kas tas ir patiess prieks? ⁸ Es atgriežos no Perudžias un vēlu nakti nāku šeit, ir ziema un lietus, un tik auksti, ka lejā pie tunikas kārājas sasaltas lāstekas un nemitīgi ievaino kājas, un asins tek no brūcēm. ⁹ Un es viss dubļos, aukstumā un ledū nāku pie vārtiem; un kad ilgi klauvēju un kliedzu, nāk brālis un jautā: "Kas ir?" Es atbildu: Brālis Francisks. ¹⁰ Bet šis runā: "Vācies prom; tas nav laiks staigāšanai; tu neieiesi". ¹¹ Bet kad es tālāk lūdzu, viņš atbild: "Vācies prom; tu esi [cilvēks] vienkāršs un neizglītots. Tu esi tagad pilnīgi nevajadzīgs. Mēs esam tādā skaitā un tādi, ka tu neesi mums vajadzīgs". ¹² Un es tālāk stāvu pie vārtiem un runāju: Dieva mīlestības dēļ, uzņemiet mani uz šo nakti. ¹³ Bet viņš atbild: "Nē. ¹⁴ Ej tur, kur ir krustneši un lūdzi". ¹⁵ Es tev saku: ja es saglabāšu pacietību un nenervozēšos, tad tas ir patiess priekss un patiess tikums, un dvēseles pestīšana".