Par sv. Franciska pazemību.
Mēs atceramies šo notikumu, kad Francisks, būdams vēl jauneklis un darba ugunī domādams par lielākiem ieņemumiem, ieraudzīja sava tēva veikalā kādu nebadzīgu cilvēku, kurš ubagoja. Francisks sadusmojās, ka kāds viņam traucē darbā, un pat negribēja ar šo ubagotāju runāt. Tad tas aizgāja bez nekā, bet Francisks jau pēc brīža saprata, ko izdarīja un aizskrēja ubagotājam pakāļ, lai dotu kādu naudiņu. Kopš šī laika topošais svētais nolēma neatstāt bez palīdzības nevienu, kas viņu lūgtu Dieva mīlestības dēļ.
Francisks ne tikai, ka pats nolēma tā darīt, bet kad Kungs Dievs deva viņam brāļus, tad Franciska garīgā pieredze ar laiku bija spējīga dalīties ar brāļiem, jo tā prasīja dzīve pēc Evaņģēlija. Jēzus Evaņģēlijā teica: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība" un Francisks, kurš ļoti nopietni pienēma Jēzus vārdus un tos pildīja, zināja ka tagad pats ir Jēzus sekošanas forma saviem brāļiem - viņi mācās sekot Jēzum no viņa parauga.
Tāpēc Francisks dzīvoja starp brāļiem, kuri viņu mīlēja un bija viņam padoti, dzīvoja tā, kā viņi būtu viņa kungi - un tā deva brāļiem pazemības paraugu, kā arī kalpošanas paraugu.
Tālāk, kā Francisks uzrakstīja vienā no savām pamācībām brāļiem, "Dieva kalps ir svētīgs" tad, kad vienmēr ir gatavs laboties.
Francisks ļoti gribēja, lai brāļos attīstītos tikumi, tāpēc pasvītroja to, ka "Dieva kalpam ir jābūt uzticīgam un saprātīgam". Tas notiek tad, kad Dieva kalps "neatstāj
novārtā gandarīšanu par visām savām vainām: iekšēji caur
nožēlu, bet ārēji caur atzīšanos vainās un gandarīšanas
darbiem".
Visi šie iekšējie un ārējie darbi nebija mērķi paši sev, bet padeva ordeņbrāli šai Mīlestībai, kura "nav mīlēta", lai brālis atstādams visu to, kas traucē attiecībās ar Dievu, varētu mīlēt Jēzu Kristu krustā sisto tā, kā neviens cits, kas neatstāj visu un neaizliedz pats sevi, nevar mīlēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru