Dzīve nabadzīgā kapucīnu klosterī.
Rīt rekolekcijas un es nezinu, vai atradīšu laiku, lai jums kādu tekstu uzrakstītu. Tāpēc šodien vēl viens īss teksts.
Kādreiz man bija dots dzīvot vienu gadu tādā klosterī, kurā bija sevišķi liela stingrība un klosterdzīves disciplīna. Tas nenozīmē, ka citur nebija vai nav disciplīnas, jo ir, bet tur dzīvoja daudz mūku, kas var ļoti palīdzēt klosterdzīvei. Jo pat tad, kad brāļiem ir daudz pienākumu, piemēram konkrētā brīdī daži svin svēto Misi, daži piekalpo, daži aizgāja (vai aizbrauca) vadīt svētās Mises vai rekolekcijas citas draudzēs vai klostermāsu kapelās, tomēr ja klosterī ir 15 vai 25 vai vēl vairāk kapucīnu (daļa no tiem ir priesteri), tad dienas programma nemainās. Jo brāļu ir pietiekami daudz, lai varētu pēc dienas kārtības satikties uz lūgšanām, uz meditāciju, rožukroni, uz pusdienām vai vakariņām, kā arī paredzētā laikā kopā strādāt.
Tad šajā klosterī bija daudz brāļu, kuriem bija pienākumi ne tikai klosterī, bet arī dārzā. Jā, bija dārzs, kur mums vajadzēja strādāt daudzus mēnešus, lai palīdzētu uzturēt klosteri. Bija arī saimniecība, bet tur strādāja saimnieks. Viens no brāļiem bieži braukāja (rudenī) pie zemniekiem, kuri kaut ko sagatavoja brāļiem, kā piem. kartupeļus, dārzeņus, āboļus, papriku. Un tad kopā ar šo brāli brauca vēl viens vai divi brāļi, lai ubagotu, lai satiktos ar cilvēkiem un lai apsolītu lūgšanu par viņiem.
Šajā klosterī mēs arī mēģinājām attīstīt savus dažādus talantus. Es piemēram kļuvu par santehniķi, bet arī es iemācījos darīt lampiņas, kurās gandrīz viss bija dabisks (izņemot spuldzes un elektrovada) - galvenokārt no koka. Es nemēģināšu to aprakstīt, tas nebija sarežģīti, vajadzēja tikai domāt, kā to izdarīt skaistu un funkcionālu, protams tas nesa daudz prieka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru