Gatavojoties rekolekcijām.
Rīt būs rekolekcijas un gandrīz viss ir sagatavots, kaut gan ne viss ir uz vietas. Vēl rīt no rīta jābrauc pie maniem brāļiem kapucīniem no sv. Alberta klostera, kuri man dos uz vienu dienu Missāli krievu valodā un arī tādu lekcionāru.
Man sev līdzi jau ir grāmata, kuru man deva mani brāļi kapucīni no Olaines "истоки францисканства", kaut gan tur tekstā nav akcentu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka es nevarēšu pareizi lasīt krievu valodā. Tomēr būs klostermāsas, kurām tādu problēmu nav, karoče - harašo.
Ir protams vēl citas lietas saistītas ar šīm rekolekcijām vai ar šīm tuvākām dienām, bet es ceru, ka mēs visi visu darīsim iespējami vislabāk un Dievs tā, kā vienmēr - visu darīs pilnīgi, tāpēc Viņā ir visa mūsu uzticēšanās.
Es arī paskatījos brāļa Jāņa blogā, kurā ir interesanti materiāli, arī par franciskāņiem Rīgā, par šo pirmo klosteri, kas pastāvēja no 13. līdz 16. gadsimtam, kad laikam 1525. gadā mūki tika spiesti visu atstāt; tad atstāja, bet izgāja no Rīgas pilsētas svinīgā procesijā, bet aiz viņiem, ja es sapratu, aizslēdza pilsētas vārtus.
Tā bija Rīgā un citās vietās 16. gadsimtā, tā bija 19. gadsimtā arī ar citiem franciskāņu (bernardīņu) klosteriem, kā arī 20. gadsimtā ar kapucīnu klosteriem. Lūk, ir īpašnieki, bet atnāk "jaunie īpašnieki", zog ēkas, bibliotēkas un citas lietas, nīcina liturģiskos priekšmetus un arhīvus. Un kas notiktu, ja viņus nosauktu par zagļiem? Jā, viņi ir zagļi.
Šajā tekstā ir arī lieta, kuru autori pasvītroja, jo viņiem liekās dīvaina un "fanatiska". Bet protams tā, kā ir rakstīts, ka klosteris kopā ar svētās Katrīnas, jaunavas, baznīcu pazuda no sabiedrības atmiņas, tā arī es varu saprast, ka autori nekad nedzirdēja par tādu dzīves formu, kuru pieņēma "reklūzi" vai reklūzes". Nav ko bīties, ka lūk viņus tā aizmūrēja, bet tā bija, teiksim tāda radikāla - vientuļnieku dzīves veida - forma. Jo ja visbiežāk vientuļnieku dzīves vieta bija tālu no pilsētas, kur tie lūdzās un strādāja, bet uz pilsētu nēsāja to, ko izražoja, lai pārdotu un nopirktu sev nepieciešamas lietas, tad tomēr bija arī vientuļnieki, kuri dzīvoja pilsētās.
Tagad par šiem reklūziem. Tie bija cilvēki ar dziļo un stipro garīgo dzīvi, kas daudz laika pavadīja lūgšanā un labu darbu pildīšanā. Bet ar laiku saprata, un Dievs caur Baznīcu to apstiprināja, ka viņi tiek aicināti veltīt visu laiku un spēkus lūgšanai vienotībā ar Jēzu. Viņiem bija arī sagatavošanas un pārbaudījuma laiks, kas tieši palīdzēja apstiprināt šo aicinājumu. Vajag arī zināt, ka cilvēki šoreiz bija stiprāki, nekā tagad, un nebija "bombardēti" katru dienu ar miljoniem impulsiem un informācijām, un spiesti sēdēt internētā. Tad varēja attīstīties tāds garīgums, kurā reklūzs saņēma savu celli netālu no Vissvētākā Sakramenta, lai viņš dzīvotu visu laiku pie Kunga un to adorētu. Šī celle ar lodziņu uz Tabernākulu nebija kā cietums, bet vislielākas brīvības zīme. Atbildīgie par viņu mūki nēsāja viņam barību, bet galvena lieta - katru dienu reklūzs piedalījās svētajā Misē un citos dievkalpojumos, pats lūdzās, viņam bija savs garīgais vadītājs, tad arī garīgās sarunas un grēksūdze, un ļoti bieži svētā Komūnija.
Kurš var saprast, lai saprot, kurš nevar vai negrib saprast, lai nesaprot. Ja cilvēks tā sauktajā ārējā brīvībā nevar atrast ceļu pie Dieva, kaut gan ir BRĪVS, vai nē? un nevar - negrib - atrast pat mazu laiku Dievam, bet par garīgo dzīvi ko vēl šeit runāt, tad nevis mūri ieved tādu cilvēku šokā un reklūza celles realitāte - izmisumā, bet kāds neredzamais stūris, kurā nebrīvē sēž viņa dvēsele, jo baidās no Jēzus, un dvēsele domā, kā spēs būt brīva bez Jēzus. Dvēselīt', nebaidies iziet no savas nebrīves, daudzi par tevi lūdzās un lūdzas. Pie Jēzus, Kurš tevi ļoti mīl, ir īsta brīvība bez bailēm un grēku verdzības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru