Svētīgais Honorāts - dažas domas no "Dienasgrāmatas" 3.

Svētīgais Honorāts - dažas domas no "Dienasgrāmatas" 3.

Par lūgšanu un Euharistiju:

Cik laimīgs es esmu, kad varu salikt Tava Dēla Miesas un Asiņu Upuri, es nemainītu šo laimi par nekādiem šīs pasaules lielumiem, bagātībām un laimi. Man nav nekā lielāka no Tevis, tikai lai Tevi slavētu, pielūgtu un Tev pateiktos. Es Tev visu atdodu. Es gribu būt vienots ar Tevi, es vēlos kā piliens iegremdēties Tavas esamības okeānā un tā pazaudēties Tevī.

Es Tev upurēju visus smiltsu graudiņus, visus zemes putekļus, visus upju un jūras pilienus, visus augus un pļāvas žāli, visus tārpiņus, rāpuļus, zivis un dzīvniekus, un visu kas dzīvo pasaulē, es vēlos, lai caur to katri dziedāšanu un balsi, caur ikkatru dzīves parādību lai Tu tiktu cildināts un pielūgts, kā Tu to vēlies un kā Tu esi tā cienīgs.

Kā bez aršanas nekas neaug, tā bez lūgšanas Kungs Dievs nolēma nedāvāt žēlastības, kuras saplānoja. Bez lūgšanas ordenis ir skumjīgs, iekāres, patmīlība pamostas. Visu ļaunu ārstē lūgšana, [tā ārstē] arī lūgšanas trūkumu. No lūgšanas ir laba dzīve.

Kāda dīvaina vājība! Kad ir bailes, tad arī ir kārsta lūgšana, vēlme laboties, gatavība pieņemt lēmumus, bet pietiek viena ziņa, ka nevajag bīties, vājīna garu un atgriežas slinkums.

Lūgšana Olīvdārzā pamudināja uz jauniem upuriem un uz jauniem lūgumiem, un uz asarām, atklādams Kungam Dievam, ka Kungs Jēzus par mani pieņēma visas vainas un sodus, un arestēšanu, un ieslodzījumu, un ka es lūdzu Viņa nopelnu dēļ, maksādams ar tiem [nopelniem] gan par visām dāvanām, gan par visām vainām un es gribu būt brīvs, bet ja man jācieš, tad tikai aiz mīlestības.

Es jūtos gatavs uz visu un uzupurējos Dievam, lai es dzīvotu starp pagāniem, slēpenībā un bezdarbībā. Bet vēlāk, ņemot vērā manu vājumu un - bez Sakramentu palīdzības - grūtību dzīvot pēc gara, un atteikties no Kunga Jēzus klātbūtnes Vissvētākajā Sakramentā, no adorācijas un no laimīgas dzīves Dieva namā, es pazemīgi lūdzu, lai es būtu no tā pasargāts.

Manas miesīgas mātes lūgšana un manas debesu Mātes gādība, pirmajai atklāta, izglāba mani.

Pateicība. Kas ir tas, kurš grib mani izdziedināt. Mans Dievs un viss. Kas ir tas, kam pat jūra ir paklausīga. Mans Kungs un Dievs. Rabbuni. Kas esmu es, ka Tu mani apmeklē. Nedrīkst atņemt maizi bērniem un mest kucēniem. Kas ir cilvēks, ka Tu viņu apmeklē. Kas Tevi piespiež. Kas man ir, izņemot Tevi. Pateicība. Kas notika. Ko Tu esi izdarījis. Ko Tu man devi? Ko es izdarīju? Kas man bija jādod Tev? Kas man jāpateic Tev? Pateicība. Kur Tu atnāci? No kurienes man tas ir? Kur es atradīšu vietu cienīgo Tev? Kur Tu noliktu galvu?

Un es skaidri redzēju, ka Kungs Dievs man ļāva kalpot viņām, lai es saprastu, ka arī mūsdienās var Viņam kalpot tik dedzīgi, kā senāk, par ko es sāku šaubīties, un lai es viņu lūgšanu atbalstīts un viņu paraugiem iedrošināts neatpaliktu šajā ceļā, bet lai es drosmīgāk labotos.

Es vēlos, lai es ne tikai pilnīgi kalpotu Dievam un citus pamudinātu, bet lai tik karstas būtu manas jūtas un mīlestība, lai tās varētu gandarīt Dievam par šo kalpošanu, kas Viņam pienākas no bezdievjiem un vienaldzīgiem, lai iepriecinātu Viņa Sirdi - no tik daudziem grēciniekiem noskumošo.

Godināt Kristus cilvēciskumu Sakramentā un pēc svētības iet kalpot Dievam. Kā medus šūnas bez medus, mūris bez cementa, barība bez garšas, tāda ordeņbrāļa dzīve bez iekšējas dievbijības gara. Vajag lai lūgšana atbalstītu darbu, darbs lūgšanu.