Kad Latvijā garīgā dzīve būs sarunu galvena tēma?

Kad Latvijā garīgā dzīve būs sarunu galvena tēma?

Gan šodien, gan iepriekšējās dienās man bija dažādas sarunas par garīgo dzīvi (pasvītrošu, ka tas ir kaut kas cits nekā garīgās sarunas). Parādījās arī jautājums, ko darīt, lai cilvēkam gribētos iet uz priekšu garīgajā dzīvē? Vienkārši pa milimetru dienā iet uz priekšu.

Šajās sarunās, protams netrūka Jēzus līdzības par sējēju un par to, ka tik reti cilvēka dvēsele ir kā sagatavota zeme, kura pieņems Dieva vārdu, kurš pēc tam nesīs lielus augļus. Taču drīkst jautāt, kas notiek ar cilvēku, ka viņam negribas strādāt ar sevi? Un vēl tā atbildēt, lai viņš neapvainotos?

Viens no tēviem kapucīniem pirms daudziem gadiem teica apmēram tādus vārdus, ka cilvēks, kurš bija padots stiprām emocijām, diez vai būs spējīgs īsā laikā veidot savu garīgo dzīvi. Varbūt sākumā, bet ātri atklāsies Evaņģēlija patiesība, ka viņam nav sakņu, vai dzīves rūpes uzaugs tik lielas, ka pat padomāt par vēl vienu problēmu (tas ir par garīgo dzīvi) un vēl kādu - pavisam svešu problēmu, negribēsies.

Tad, lūk, ja tu nevarēsi atbrīvoties no emociju verdzības, tad nav ko domāt par garīgo dzīvi, par šo iekšejo, bet vissvarīgāko darbu, kurš ir līdzīgs ceļojumam kalnos, kad cilvēks iet vienā un stabilā ātrumā, nes savu bagāžu, nezaudē spēkus nevajadzīgām lietām un aktivitātēm.

Bet ne tikai emocijas, kurām cilvēks ir padots kā vergs, var darīt neiespējamo garīgo dzīvi. Tā ir ļoti dziļa verdzība. Cita verdzība ir sagatavota dzīves vietne, kur katram jautājumam par garīgo dzīvi vai par darbu ar sevi ir viena vienīga atbilde - tev viss ir sagatavots, lai tikai tu šeit strādātu un nedomātu par tādām muļķībām, kā garīgā dzīve. Arī šeit garīgajai dzīvei nav iespēju uzvarēt.

Garīgajā dzīvē vislielākais noslēpums ir būt paklausīgam Baznīcai un Tās mācībai. Tādā veidā cilvēks ir padots Svētajam Garam un var dzīvot pēc gara, var veidot savu garīgo dzīvi.

"Pienu jums vajag, nevis cietu barību!"

Ja šie vārdi, laikam diezgan bārgi, kurus uzrakstīja svētais Pāvils Korintiešiem - precīzi: kristiešiem dzīvojošiem Korintā - ja šie vārdi, kurus kāds teiktu par mums, nestu mums prieku, tad ir cerība, ka iesim tālāk garīgajā dzīvē un neapstāsimies, kad parādīsies pirmā grūtība, vai otrā, trešā, desmitā, un tā tālāk.

Ja, piemēram, priesteris satiktu kādu ģimeni, vīru un sievu, kuri salaulājās Baznīcā pirms desmit gadiem, katru dienu lūdzas, regulāri iet pie sakramentiem, tad nāk tāda doma: šajā Dieva dārza laukumā uzauga skaisti tikumi, Svētā Gara augļi, Dieva žēlastības tiek pieņemtas. Pateicība Dievam. Jālūdzas tālāk, viens par otru, visi par visiem, jo Dieva dārzam robežu nav.  Hmm, robeža ir viena vienīga - konkrēta cilvēka paļāvība uz Dievu. Nedrīkst šo paļāvību paslēpt kaut kur vai zaudēt no acīm. Bet varam lūgties tā, kā psalmos: "Lai mana paļāvība uz Dievu ir vienmēr man priekšā".

Tad kad Latvijā garīgā dzīve būs sarunu galvena tēma? Jautājums varbūt divains, bet vai pavisam traks? Valsts lielumu nevar mērīt pēc kvadrātkilometriem vai pēc iedzīvotāju skaitu, bet pēc Dieva darbiem tajā. Vajag rūpēties par šo valsti virs zemes, lai tajā būtu daudzi daudzi Dieva darbi. Bet vienmēr sākums ir cilvēkā  un viņa atbildē uz jautājumu: "Kā es rūpējos par savu garīgo dzīvi?"