Euharistija. Dzīve ir pat vismazākā konsekrētas Hostijas daliņā.

Euharistija. Dzīve ir pat vismazākā konsekrētas Hostijas daliņā.

Kad tiek svinēta Euharistija, nav ko steigties. Nav nekā cita, kas šajā brīdī mums jādara.

Euharistijas laikā jāiedziļinājas šajā Noslēpumā, jo kāpēc Viņš nāk pie mums šajā brīdī?

Svētās Komūnijas laikā nedrīkst paslēpties savās domās tā, ka pat Jēzus mūs neatradīs mūsu sirdī. Jārūpējas par sv. Komūnijas brīdi jau āgrāk, lai tas būtu ļoti sagatavots laiks un tikšanās ar Jēzu arī lai būtu patiesi gaidītas.

Kādreiz pēc sv. Mises kāds brālis kapucīns pajautāja tēvam Pio: "Tēvs, kā jūs jūtaties?" Tēvs Pio atbildēja: "Kā es jūtos? Kā var jūsties cilvēks, kas tiko nogalināja savu vislielāko draugu?"

Svētais tēvs Pio dziļi pārdzīvoja katru Euharistiju un ar lielo mīlestību vērsās pret Jēzus Kristus Miesu un Asinīm. Viņš prata asi runāt un priesterus, kuri maz un nepietiekami pievērsa uzmanību Jēzum Kristum klātesošam zem maizes un vīna zīmēm, viņš sauca par miesniekiem - šajā visbārgākajā nozīmē.

Kad kādā ģimenē piedzima bērns, tad visi mājās staigāja uz pirkstiem, klusi un mīļi runāja, smaidīja, centīgi palīdzēja viens otram, pievērsa vislielāku uzmanību katram bērna smaidam, žestam, katrai asarai, vēlāk arī katram vārdam un nekad nezaudēja bērnu no acīm. Līdzīgi svētīgais Honorāts rūpējās par Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, par ko tik skaisti dziedāja "Akatistā" māsas kalpones - vārdus es neatcēros, bet apmēram tā: "Esi sveicināts, tu, kas no altāra esi ņēmis savās rokās Bērnu Jēzu". Un pie tā jāturas un tādu euharistisko dievbijību visiem novēlu.