[3. PAR PILNĪGU PAKLAUSĪBU]
1
Kungs runā Evaņģēlijā: Kas
neatsaktos no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis
(sal. Lk 14,33); 2
un: Kas gribētos
savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs
(Lk 9,24). 3
Šis cilvēks atstāj visu, kas viņam ir, un zaudē savu miesu, kurš
pašu sevi atdod pilnīgi zem paklausības sava priekšnieka rokās.
4 Un
jebko viņš dara un runā, ja viņš zina, ka tas nepretojas
[priekšnieka] gribai, un labs ir tas, ko viņš dara, tā ir patiesa
paklausība. 5
Un kaut gan padotais redzētu kaut ko labāko un derīgāko savai
dvēselei nekā tas, ko pavēl priekšnieks, lai labprātīgi upurē
to Dievam un lai cenšas izpildīt priekšnieka vēlmi. 6
Jo tā ir paklausība aiz mīlestības (1P 1,22), jo mīļa ir Dievam
un tuvākajam.
7 Ja
priekšnieks pavēl kaut ko pret padotā sirdsapziņas, viņam drīkst
nepaklausīt, lai tomēr viņu neatstāj. 8
Un ja no kādiem ciestu vajāšanas, lai viņus Dieva dēļ vēl
vairāk mīl. 9
Jo kas ātrāk izciestu vajāšanas, nekā gribētu atdalīties no
brāļiem, tas patiesi paliek pilnīgajā paklausībā, jo savu dzīvi
atdod par saviem brāļiem (sal. J 15,13).
10
Jo ir daudz ordeņbrāļu, kuriem liekas, ka redz labākas lietas
darīt nekā tās, kuras pavēl priekšnieki, tie skatās atpakaļ
(sal. Lk 9,62) un atgriežas uz savas gribas vemšanu
(sal.
Sakām... 26,11; 2P 2,22). 11
Tie ir slepkavas un ar savu ļauno piemēru pazudina daudz dvēseļu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru