sv. Francisks, pamācības, 3. PAR PILNĪGU PAKLAUSĪBU

[3. PAR PILNĪGU PAKLAUSĪBU]

¹ Kungs runā Evaņģēlijā: Kas neatsaktos no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis (sal. Lk 14,33); ² un: Kas gribētos savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs (Lk 9,24). ³ Šis cilvēks atstāj visu, kas viņam ir, un zaudē savu miesu, kurš pašu sevi atdod pilnīgi zem paklausības sava priekšnieka rokās.

⁴ Un jebko viņš dara un runā, ja viņš zina, ka tas nepretojas [priekšnieka] gribai, un labs ir tas, ko viņš dara, tā ir patiesa paklausība. ⁵ Un kaut gan padotais redzētu kaut ko labāko un derīgāko savai dvēselei nekā tas, ko pavēl priekšnieks, lai labprātīgi upurē to Dievam un lai cenšas izpildīt priekšnieka vēlmi. ⁶ Jo tā ir paklausība aiz mīlestības (1P 1,22), jo mīļa ir Dievam un tuvākajam.

⁷ Ja priekšnieks pavēl kaut ko pret padotā sirdsapziņas, viņam drīkst nepaklausīt, lai tomēr viņu neatstāj. ⁸ Un ja no kādiem ciestu vajāšanas, lai viņus Dieva dēļ vēl vairāk mīl. ⁹ Jo kas ātrāk izciestu vajāšanas, nekā gribētu atdalīties no brāļiem, tas patiesi paliek pilnīgajā paklausībā, jo savu dzīvi atdod par saviem brāļiem (sal. J 15,13).

¹⁰ Jo ir daudz ordeņbrāļu, kuriem liekas, ka redz labākas lietas darīt nekā tās, kuras pavēl priekšnieki, tie skatās atpakaļ (sal. Lk 9,62) un atgriežas uz savas gribas vemšanu (sal. Sakām... 26,11; 2P 2,22). ¹¹ Tie ir slepkavas un ar savu ļauno piemēru pazudina daudz dvēseļu.