Vai sētniekam ir garīgā dzīve?
Nesen kāds man teica:
- Nestāsti par garīgo dzīvi!
Ak vai! Tik bīstami ir runāt par garīgo dzīvi? Vai arī tad kad divi cilvēki, laji, diskutē baznīcā par garīgām lietām, vai tas ir slikti?
Es protams esmu priesteris un, kaut gan arī protu strādāt ar grābekļiem, zinu drusciņ par garīgo dzīvi. Vai garīgā dzīve ir slimība? Ja tā būtu slimība, tad arī Svētais Gars, Kurš ir mūsu garīgās dzīves galvenais veidotājs, būtu bīstams un būt par cilvēku būtu laikam kāda liela noziedzība. Jo taču cilvēka garā Dievs grib satikties ar šo konkrēto cilvēku kā personu.
- Stāsti par Dievu!
Labi, labi, bet zini, ka ticība uz Dievu sākas tieši tur, kur sākas garīgā dzīve? Garīgajai dzīvei ir vajadzīga ticība, šis dievišķais tikums. No otras puses lai ticība liecinātu par sevi, ka tā esot dzīva, ir vajadzīgi redzami ticības darbi kā personas atbilde Dieva Atklāsmei. Persona rūpējas galvenokārt par savu garīgo dzīvi. Arī tad, kad strādā ar grābekļiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru