Sētnieka garīgums?
Sākumā es atgādināšu kādu shēmu, kurā es darbojos katru dienu svētceļojuma laikā uz Aglonu. Es gāju kā pēdējais, tālu aiz grupas, lai būtu iespēja iet uz garīgām sarunām vai pie grēksūdzes katram, kas gribēja. Un šī shēma labi darbojās.
Tagad vajadzēja atrast kādu jaunu shēmu, lai dienas laikā būtu iespēja garīgām sarunām. Un sī shēma pati izveidojās. Nosaukšu to tā: "garīgās sarunas pie sētnieka". Vai Jums tas patīk?
Šajā shēmā viegli atrast priesteri, nav nekādu problēmu, viņš staigā apkārt baznīcas ar grābekļiem un tačku. Sarunas laikā katrs var arī palīdzēt, paņemt citus grābekļus un strādāt. Var arī vienkārši pastaigāt un parunāt.
Priesterim un mūkam ir pienākums sludināt Dieva vārdu, palīdzēt cilvēkiem arvien labāk meklēt un pildīt Dieva gribu, rūpēties par savu garīgo dzīvi un vienotību ar Jēzu Kristu, kura visstiprāk izpaužas svētajā Komūnijā.
Vai visiem priesteriem šī shēma ir derīga? Laikam nē, bet kapucīniem tā der, jo kapucīniem ļoti vajadzīgs ir fiziskais darbs, lai mācītos pazemību. "Apstiprinātas regolas" 5. nodaļā ("Par darba veidu") sv. Francisks rakstīja:
2
Šie
brāļi, kuriem Kungs deva žēlastību strādāt, lai strādā
uzticīgi un dievbijīgi, 3
tādā
veidā, ka atmestot slinkumu - dvēseles ienaidnieku, viņi nedzēstu
svētās lūgšanas un dievbijības garu (1Tes 5,19), kuram jākalpo
citas laicīgas lietas. 4
Kā
atalgojumu par darbu lai viņi pieņem sev un saviem brāļiem lietas
nepieciešamas miesai, izņemot denārijus un fondus 5
un lai
to [dara] pazemīgi, kā piemērots Dieva kalpiem un vissvētākas
nabadzības piekrītējiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru