Svētceļojuma 4. diena. It kā tuksnesī.
Liels paldies Dzelzavas draudzei un Dzelzavas pagasta un skolas saimniekiem par neparasto viesmīlību. Un liels paldies A. god. prāvestam pr. Andrejam par viņa gana mīlestību draudzē un arī par viņa rūpēm par mums, svētceļniekiem.
Šodienas sv. Mises lasījumu vārdi mūs aicināja ticēt Jēzum tā, lai šī ticība būtu tāda, kādu grib Dievs. Visas mūsu cerības ir Dievā, tāpēc caur ticību mēs jau piedalamies šajā laimīgā realitātē. Tad ticībai ir jābūt kā maizei, kura ir šīs realitātes īstais pierādījums. Mēs vēl neredzam šos "tīrumus" un šos "kviešus", bet ticība tā ir maize no šiem Debesu valstības kviešiem. Pateicoties tādai ticībai, Baznīcas ticībai, mēs varam staigāt pa jūras virsmu, pa dažādu pārbaudījumu un vajāšanu virsmu, un tās mūs neuzvarēs, jo mūsu barība nav no pasaules, bet no Dieva.
Šodienas ceļš 50% bija līdzīgs tuksnesim un pūtekļi aiz smagām un vieglām mašīnām deva mums ļoti konkrētu tuksneša pieredzi. Tuksnesī jāatšķir labs no ļaunā, patiess no nepatiesa un tajā mums palīdz sirdsapziņa. Par sirdsapziņu mums skaisti un bagāti stāstīja br. Jānis savā konferencē.
Tuksnesī arī gandarītāju bija vairāk, jo trīs. Visi deva ļoti labu gandarīšanas, klusuma un lūgšanas piemēru.
Tagad jau esam Lubānā. Liels paldies Lubānas draudzei par ļoti lielo viesmīlību un ka tā daļas ar mums ar savu maizi, ļoti garšīgo maizi. Rīt tiksimies svētajā Misē draudzes baznīciņā.
No savas puses es pateicos visiem, kuri gribēja ar mani parunāt par garīgām lietām. Miers un labums! visiem labdariem, arī tiem labdariem, kuri lūdzas par mums mājās. Laikam mēs esam jau Latgalē? Tad leidz reitam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru