Ticības nakts

    Šis teksts nebūs ticības nakts definīcija, vai stāsts, kurā ar precīziem vārdiem un jedzieniem šī tēma tiks paskaidrota. Ticība ir cilvēka atbilde uz Dieva Atklāsmi un tieši ticība ir vieta, kurā cilvēks satiekas ar savu Radītāju un Pestītāju. Bez ticības neviens nevar satikties ar Dievu, kaut gan Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam. Tomēr ticīgais apzināti dzīvo Dieva klātbūtnē, saņem žēlastības gaismu, lai saprastu ticību (nepieciešama ir Dieva žēlastība, jo Atklāsme, kurai cilvēks Baznīcā atbild: Jā!, ir taču no Dieva) un staigā pa ticības ceļiem un dara ticības darbus.

    Garīgajā dzīvē ir dažreiz tāds posms (varbūt līdz miesas nāvei), kad trūkst tieši šīs gaismas. Gaisma nav saredzama tā, kā nebūtu, kā nepastāvētu. Un cilvēks, kas dzīvoja līdz šim no ticības, kura apgaismoja viņa visu dzīvi un katru lēmumu, neredz gaismu. Viņš tic, bet neredz gaismu. Ar ko šo situāciju salīdzināt?

    Lūk, kāds cilvēks bērnībā un jaunībā mācījās skolā un strādāja tīrumā, kas piederēja viņa vecākiem. No paša rīta vajadzēja pabarot vistas, aitas, cūkas. Pēc tam skola. Pēc skolas darbs tīrumā. Kad bija īsākas dienas, vai vairāk darba, nācās strādāt tīrumā līdz naktij. Bez nekādas lampas. Un pēc tam iet uz mājām pa nakti pat daudzus kilometrus pa tukšām vietām, dziļām ielejām, cauri mežiem, bieži uz debesīm nebija nevienas zvaigznes. Es domāju, ka līdzīgas situācijas ir katra cilvēka dzīvē.

    Man ir tāda domā, ka šie pārbaudījumi, kuri notiek materiālajā pasaulē, bet tik un tā katrs to dziļi pārdzīvo, jo visi zinā, kas ir bailes un kas ir prieks, kad redzam gaismu, palīdz pareizi atrasties garīgajā dzīvē. Ja cilvēks centīgi strādāja savā tīrumā un domāja par Dievu, un lūdzās, tad arī dažus darbus var darīt tad, kad pa maz gaismas. Un var tur staigāt, jo zina taciņas. To visu iemācījās pilnā saulē.

    Man šķiet, ka drusciņ līdzīgi (jā, līdzīgi nevis tāpat) ir ticības naktī. Ticīgais iet tālāk tā, kā līdz šim - ārēji. Bet iekšā - nakts, nav gaismas, nevar sajūst Dieva klātbūtni. Cilvēks staigā pa taciņām, pa kurām staigāja pilnā saulē, Dieva žēlastības gaismā. Tagad viņam ir lielākie nopelni uz mūžīgo dzīvi, jo dzīvo no ticības, nevis no kādiem iepriecinājumiem. Kad nav citas gaismas, tad ticība vada cilvēku.

    Kā viņš var staigāt, ja neredz, nejūt, nav iepriecinājuma? Var, jo ir paklausīgs Dievam. Kādā veidā? Caur paklausību Baznīcai. Konkrēti? Savam priekšniekam, jo Dievs katram ticīgajam Baznīcā deva priekšnieku, kas ir tikai cilvēks, bet caur viņu Dievs vada tos, kurus mīl. Tāpēc jālūdzas bieži par saviem priekšniekiem (ganiem) Baznīcā: par Pāvestu, bīskapiem, priesteriem, priekšniekiem klosteros, lai viņi katru dienu ieklausītos Dievā un ietu pa svētuma ceļu. Svētākais gans vairāk palīdzēs aitām, nekā algādzis, kuram aitas nerūpētu.