Vai priesteris ir dvēseles mekaniķis?

    Kāds cilvēks atbrauca pie manis no Balviem jau pirms pāris nedēlām, lai man pateiktu, ka viena lampa mašīnā nedeg. Jo viņš redzēja mani vienu reizi -lampa nedega. Pēc divam nedēļām - tālāk nedeg. Tad atbrauca un pateica. Paldies! Es zvanīju mekaniķim, atbraucu, viņš paskatījās, teica: H7, es braucu uz pilsētu, nopirku, atpakaļ pie mekaniķa, pagaidīju, jo viņš bija aizņemt, atnāca, mainīja, teica, ka pat nevajag atcerēties lampas nosaukumu, jo parasti tās mašīnā ir mūžīgas. Paldies! Tagad ir divas lampas, tas ir ļoti svarīgi, jo diena īsāka un nāks braukāt uz Liepnu, uz klosteri, uz (un no) Aglonu pa nakti.

    Nebaidieties, blogs pēc manas slimības (nu vēl drusciņ esmu slims) nemainīja savu profilu un tēmatiku. Bet šis stāsts augšā ir tāpēc, lai parādītu to, ka dzīvē vajag daudz ko nesaplānoto darīt, lai būtu labs reziltāts. Un tajā palīdz citi. Un kā materiālajā dzīvē ir savi likumi, tā arī garīgajā. Un, ziniet, šie likumi ir ļoti ļoti līdzīgi, ņemot vērā, protāms, visas atšķirības, jo radīja šos likums... Viens Dievs Trijās Personās! Jā, jā. Pat mūsu prāts ir kompatibils ar visiem šiem likumiem, lai tos saprastu, iemācītos un lietotu sava un citu labā.

    Kāds cits specjalists no firmas, kas ražo un instalē apskaņošanu baznīcās, iegāja kādā mazā baznīciņā, skaļi iekliedza, pagaidīja, teica savam palīgam: Sešas sekundes. Skaļruņi divi tādi šeit un šeit, šeit divi mazi tādi un tur viens neliels. Protāms, pēc tam viņi to visu mērīja ar datora palīdzību, bet arī pieredze ir svarīga, jo uz reiz zina, kas šeit ir un kas ir vajadzīgs. Un pēc tam var baznīcā pie mikrofona runāt čūkstēm un visi dzird visur.

    Šodien es domāju, ka Baznīca ir vajadzīga šīm vislielākām lietām. Jo pasaulē ir daudz specjalistu, mekaniķu, skolotāju un citu, kas mācā cilvēkus pareizi domāt un darīt. Paši arī mācījās un tālāk mācās. Tomēr Baznīca ir nepieciešama šīm lielākām lietām, kas ved uz pestīšanu. Tāpēc dažreiz viens otrais priesteris uzdot kādu negaidītu jautājumu, varbūt pat neērtu un cilvēks varbūt jūtas tā, kā es pie mekaniķa, kas runā par manu mašīnu: Tik izdemolēto mašīnu neesmu redzējis vismaz pēdējos divos gados... Protāms, priesteris tā varbūt nepateiks, jo neviens nezina 100%, kas ir cilvēkā, sirdī un dzīvē, un pat nevajag. Nebaidieties no priesteriem! :) Viņi no jums negribēs izvilkt kādas slēpenas informācijas, bet runās par principiem garīgajā dzīvē, lai cilvēks pats ar savām acīm un ar lielo cerību (šo īsto, kas ir no Dieva) varētu paskatīties uz sevi tā, kā Dievs skatās uz mums. Ar mīlestību. Jāmācās. Ne tāpēc, lai kļūtu par Dievu, nu nē, bet tikai Dieva skatiens ir patiess un tikai Dievs mūs redz patiesus. Viņš skatās un redz uz reiz. Priesteris nav Dievs, cilvēka noslēpumus pat negrib zināt, bet grib palīdzēt cilvēkam stāvēt patiesībā Dieva priekšā, un ar mīlestību, un vienlaikus ļoti konkrēti. Jā, konkrēti, jo Dievs virza savu bērnu uz konkrēto realo dzīvi, lai šis bērns ar Dievu līdzdarbotos. Kā mēs negribām mūsu mašīnu ātri sūtīt uz svalku, tā vēl vairāk (bez salīdzīnājuma!) Dievs negrib no visas savas būtības (!), lai Viņa bērns jau uz mūžību iekristu ellē.

    Dažreiz viena saruna ar priesteri var daudz palīdzēt un kaut gan nenotiek nezinu kādi brīnumi, un cilvēks nelido (ja tā būtu, tad pasaule tiktu radīta kā piem. cirks), un ļoti labi, jo mēs taču esam Dieva ģimene. Un mēs zinām, ka šis aicinājums visā pilnībā izpildīsies mūžībā. Jā, šeit virs zemes vajag drusciņ pamocīties, un daudzas lietas mums nepatiks, bet galvēnokārt, lai mums nepatiktu grēks, bet patiktu Dieva žēlastība. Un lai par to liecinātu darbi.

    Tāpēc kad ir laiks ejiet un mociet (tas nozīmē: jautājiet un jautājiet) savus priesterus. Jo tāpēc viņi ir jūsu starpā. Vienīgi jūsu pestīšanai. Un vyss!