Kāpēc ceļi ir tukši?

    Šodien pēc bērēm gāju kājām uz draudzes māju. Bija skaists saulains laiks. Oktobra skaistākā diena. Es cerēju, ka neviens man pakaļ nebrauks ar mašīnu, lai mani aizvestu uz māju. Cik liels prieks pastaigāt!

    Un pēkšņi, jau netālu no baznīcas ieraudzīju meiteni, kura pirms pāris gadiem pabeidza svētdienas skolu, sagatavojās grēkusūdzei un pieņēma Pirmo sv. Komūniju. Pēc tam tā, kā parasti notiek, kļuva neredzama baznīcā.

    -Betija! (vārdu mainīju), kad es tevi redzēšu baznīcā?

    -Es nezinu...

    -Bet šo svētdien tu jau būsi?

    -Nē...

    -Kāpēc?

    -Būs ekskursija uz Rīgu...

    -...

    Mūsu skaistie, tukšie lauku ceļi, kapēc bērni jūs nemīl? Kāpēc bērni nemīl ceļus, kas visi ved uz baznīcu? Tagad jau neved? Tagad ved uz autobusu, autobusā - līdz skolai, līdz Rīgai, vēlāk jau lidmašīnas uz Īriju, uz Angliju... Pieaugušie jau par to parūpēsies. Un pat no pēdējiem bērniem atvadīsies Rīgas lidostā, un raudās, un spēlēs un dziedās vecas tantes tautas drēbēs. Lai bērni būtu droši, ka nekad neatgriezīsies. Un zeme, kura nevarēja pieņemt viņu brāļus un māsas, nepieņems arī viņus...