Lūgšana un labie darbi - katehēzes un dzīves pamats

    Šodien apmeklēju kopā ar vēl vienu tēvu kapucīnu bērnu svētdienas skolas jeb katehēzes stundu. Katehēte mūs laipni uzņēma un kad atnāca bērni, sākām ar lūgšanu. Man bija šis gods visvairāk runāt, bet sākumā katrs klātesošais pateica, kā saucas. Dažus skolēnus es jau redzēju klosterī svētajā Misē, citus vēl nē.

    Šodienas tēma bija par lūgšanu. Kad lūgties, ar kādām lūgšanām. Daži bērni pat pateica, ka viņiem jau kaut kāda mazā lūgšanas pieredze esot, piemēram vienu reizi nedēļā lūdzas ar vecmamiņu. Es pateicu, ka man ir tāda pati lūgšana no rīta un vakarā, kādu man iemācīja mana mīļā vecmamiņa. Protāms, tagad man ir vēl citas lūgšanas, bet pamats tika ielikts bērnībā. Es nezinu, kā es citādāk iemācītos lūgties vēlāk, ja ne vecmamiņas un vecāku piemērs un vadība.

    Otrais tēvs kapucīns saka, ka ir vēl citas lūgšanas, kuras var skaitīt katrā laikā. Tās ir ļoti īsas un arī ļoti sirsnīgas, piemēram: Dievs palīdz! Dīvs paleidz! Ak Dievs, apžēlojies par mums! Ak Dieva Māte, palīdzi man tajā... lietā! Svātais Ontūn! Kāds, kas dzīvoja sensenos laikos, pieminēja savā grāmatā, ka brāļi (mūki) Ēģiptē lūdzas bieži un skaita īsas lūgšanas. Jo tādā veidā, īsu laiku, ir spējīgi domāt tikai un vienīgi par Dievu un ieklausīties Viņā. Tad lūk, var lūgties piemēram pusstundu un skaitīt rožukroni, kaut gan bieži domas aizlido citur un cilvēks pēc brītiņa atgriežas atpakaļ būt nomodā pie Dieva. Un var skaitīt īsas lūgšanas, tādus saucienus, jo mūsu dvēsele ilgojas pēc dzīvā Dieva.

    Mēs arī runājām un jautājām, kā atšķirt cilvēku, kas lūdzas no cilvēka, kas nelūdzas? Liekas vienkārši, jo lūgšanas cilvēks ir arī vienmēr priecīgs. Šis prieks iet no Dieva. Bet tomēr ne visi, kas smējas ir lūdzēji. Jo ir tā sauktie optimisti pēc rakstura un šis optimisms ir saistīts ar raksturu, nevis ar lūgšanu un garīgo dzīvi. Kā tad atšķirt tādus optimistus (šeit piebildēšu, kā šī rakstura īpatnība ir laba un vajag to labi izmantot, nevis slikti, jo tā ir Dieva dāvana) no prieka pilniem lūdzējiem? Pēc augļiem! Pēc vinu darbiem! Cilvēkam, kas lūdzas, biežāk nāk darīt labus darbus un atteikties no sliktiem. Kāpēc? Jo viņš to grib darīt nevis pēc rakstura, bēt tapēc, ka satikās ar Dievu, Kas ir Mīlestība! Bieži vieni cilvēki apskauž optimistus un runā, ka viņi esot laimīgi. Nu nē! Varbūt kādam smieties ir laime un viņiem pietiek, bet kristiešiem nē. Un dažreiz arī kristieši ir skumjīgi, pat raud, jo redz grēku. Bet arī asarās lūdzas, lai labais Dievs apžēlotos un palīdzētu. Jo kristiešu prieks nav no šīs pasaules, bet no Dieva un nāk tāda cilvēka sirdī, kas ir paklausīgs Jēzum, lūdzas un dara labus darbus, kurus pats Dievs sagatavoja mums, lai mēs tos pildītu.