Nepiedošana un dieviņš

    Jau pirms divām stundām plānoju sākt rakstīt šo ziņu, bet... kāds atnāca, lai parunātu par bērēm. Pēc tam nākamie cilvēki pie sakramentiem, jo vecums, slimības, tālu no baznīcas dzīvo, bet šodien bija transports. Ļoti labi.

    Kāda kundze lūdzās tā: Ak lai dieviņš man palīdz! (es drusciņ saīsināju šo lūgšanu) Ko es gribu no šīs lūgšanas? Vai ir slikti lūgties? Tikai vajadzētu "d" uz "D" mainīt un viss būs labi. Nu nē. Jo pirmkārt nav nekāda dieviņa, bet ir Dievs. Otrkārt tā nav lūgšana, jo cilvēks runā pats uz sevi. Treškārt šī kundze gaida, ka izpildīsies tikai viņas griba, tikai viņas plāni (vienalga kādi tie būtu) un lai viņai visā veicas (es saīsināju, bet par to bija runā šajā "lūgšanā"). Tas nozīmē, ka tā nebija pavisam nekāda lūgšana.

    Lūgšanā nepieciešami ir stāvēt Dieva priekšā vislielākā pazemībā vai baznīcā, vai mājās, vai citur. Jo lūgšana ir dialogs starp personām, komunikācijas līdzeklis starp personām. Bet vajag vienmēr ņemt vērā proporcijas: Kas ir Dievs un kas esmu es? Jau lūgšanas sākumā, īstenībā pirms lūgšanas padoties pilnīgi Dieva gribai, tikai to meklēt, gribēt pildīt, viss mīlestībā, kuras avots ir Dievs. Dievs ir Tas, Kas vēlas mums kaut ko ļoti labo dot. Cilvēks ir tas, kas lūdz Dievu, vai pielūdz, vai pateicās, vai lūdz piedošanu. Lūgšana ir Personas un personas tikšanās mīlestībā, atbilstošās proporcijās.

    Nepareiza lūgšana ir kā miglas aizkārs starp cilvēku un Dievu, un par to ir runā Jaunajā Derībā: jūs lūdzaties, bet nesaņēmat, jo jūs slikti lūdzaties. Lūgsanas noslēpums nav runāšanā, vai skaļā runāšanā un pavisam nevajag daudzus vārdus. Jēzus mūs mācā, ka vajag meklēt Debesu Valstību, bet pats Dievs visu mums dos. Protāms visa sākums ir lūgšana. Tas ir Dievs, Kas runā. Mēs klusumā ieklausāmies Viņa vārdos un pieņemam Viņa gribu.

    Nepareiza lūgšana nekad nepalīdzēs cilvēkam vienā no visgrūtākajām problēmām, ar kurām katram cilvēkam nāk sastapties: piedošanā. Piedot ir grūti. Kāpēc? Jo piedošana ierobežo mūsu pašmīlību, egoismu, lepnību. Piedošana ir viens no galvenājiem grēku pretiniekiem. Ja tu gribi atbrīvoties no grēkiem - piedod! Ja tu negribi būt iemestam ellē - piedod! Ja tu gribi ieiet Debesu Valstībā - piedod! Tur katram uz durvīm būs uzrakstīts, ko piedeva. Kad cilvēks otram piedod, var iet pie grēkusūdzes un tur Dievs viņam visu piedod. Bez piedošanas nekā nav, tikai izmisums. Nepiedošana ir kā liels caurums mūsu garīgās dzīves maisā, vis iztecēs. Paliks tukšums. Vai tukšumam nav vārda? Diemžēl, ir. Lūk, kā svētie Raksti nosauc šo tukšumu: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas... Tie, kas tādas lietas dara, Dieva Valstību neiemantos.

    Pretēji, ja cilvēks piedod saviem ienaidniekiem un vienmēr ir gatavs piedot, tad viņā attīstās garīgā dzīve. Par to liecina Gara augļi: mīlestība, prieks, miers pateicība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība.

    Jūs redzāt atšķīrību? Ir milzīga! Kā atšķiras cilvēks, kas piedod, no tā, kas nepiedod? Viss noslēpums ir Jēzus Kristus Krustā. Tas, kas pieņem krustu, piedod, jo Dievs vairāk viņam piedeva. Tas, kas nepieņem krustu, dara to viena iemesla dēļ: domā, ka pats ir kungs un valdnieks un ka viņam nevajag nekādas žēlastības, vai piedošanas. Un vēl bieži runā: Visas pasaules nelaimes - tā ir Dieva vaina! Šis ceļš ved cilvēku uz mūžīgo pazušanu mokās ellē. Bet tie, kas pieder Kristum Jēzum, miesu ir piesituši krustā reizē ar kārībām un iegribām. Citāti no šodienas pirmā lasījuma (Gal 5).

*  *  *

    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.