Vai valsts ved cilvēkus uz pestīšanu?

    Šobrīd, kad sāku lasīt šo ziņu, vēlos pateikt, ka lapu skatījumu šajā blogā jau ir 705! Par to, ka Jūs lasāt šos tekstus, es Jums pateicos. Līdz šim izdevās rakstīt katru dienu un katru dienu esat Jūs, kas lasāt:) Aicinu attīstīt šo piedzīvojumu caur saviem komentāriem. Lai to darītu, vajadzīgs ir savs bloga profils, bet tā taisīšana ir vieglāka nekā visvieglāka zupa. Tas nenozīmē, ka uz reiz vajadzēs kaut ko rakstīt. Nē, bet varēs rakstīt savus komentārus manā blogā.

    Nu bet tagad par šo valsti. Lai atbildētu uz šo jautājumu sākumā pietiek paskatīties apkārt un ieraudzīt daudzas lietas, kas atrodas apkārt. To visu taču radīja Dievs! Un arī Baznīcu dibināja Viņš! Tas viss mums palīdz tuvoties savam Radītājam un Pestītājam, ja... Nu jā. Ja cilvēks nepieņems Dieva vietā kādu radību, piemēram otro cilvēku, vai grupu, vai organizāciju par savu jaunu "dievu", elku.

    Nesen runāju ar kādu kundzi, kura (kā vienīga draudzē) konkrēti rūpējas par baznīcas ēku un apkārtni. -Bērni un jaunieši neiet uz baznīcu. Pieaugušie? Arī nē. Veciem cilvēkiem nav spēka, bet... Lūk tad šeit ir šis bet... Ko nozīmē šis bet? ...bet kad valsts organizē pensjonāra dienu, tad visvecākie cēlās augšā un nāk. Klibo, bet nāk. Kundze, kas bija gulošā, skrēja. Kundze ar slimo mugurkaulu, brauca ar divriteni "uz galvu, uz kaklu", lai tikai paspētu. Ar šo augšāmcelšanos ir ļoti interesanti, jo cilvēks cēlas augšā, kas jau ir brīnums, bet kad brauc uz pasākumu, brauc tā, lai neskatītos uz baznīcu, lai neparkrustītos, lai neredzētu, kā veca kundze pie baznīcas grāb lapas, vai taisa citus darbus. Ļoti specifiskās augšāmcelšanās... Cilvēki dzīvo no viena pasākuma līdz otram. Vai šie pasākumi ir vajadzīgi? Varbūt. Vai ir derīgi? -Kādā nozīmē? Vai cilvēki kļūst labākie? Kā es jau uzrakstīju augšā: es šaubos... Jo šie pasākumi netikai uz baznīcu neved, bet arī stiprina tādu darbību: celties augšā tā, lai neredzētu baznīcu, ne krustu, un katrai domai par Dievu sūtīt iepriekš ziņu: negribu! Lai tie, kuriem ir smaga domāšana, saprastu: ar citiem vārdiem paņemt amuru un sist savu sirdsapziņu, lai tā nevarētu pat skaņu no sevis "izelpot".

    Varbūt kāds atnāks šeit un pateiks: Ja nebūtu šie pasākumi, šie cilvēki jau sen nomirtu! Tik tiešam? Varbūt viņiem būtu laiks ģimenei? Viņiem nav ģimeņu! Tad kur ir viņu ģimenes? Nu bet labi, nemocīsim pensjonārus :) Bet ja nebūtu pasākumu, kuriem ir tik liels spēks, ka slimie cēlas augšā. Varbūt viņi nomirtu? Jo zaudētu darbu? Interesanti, kas to visu tā organizē, ka vienai  komandai jāspēlē, bet otrai komandai jācēlas augšā? Kā tas viss beidzas? Tāpat! Jo viens spēlē (dažreiz varbūt orķestre?), bet šis otrais, no otrās komandas jau celties augšā nevar... Vieglās smiltis... Nu nē, trīs tonnas. Un kur tur cerība?

    Pirms pāris dienām teica Pāvests Francisks (kas šodien Romā, svētās Mises laikā, beatificēja Pāvestu Pāvilu VI), kā pasaules cerība ir kāds optimisms, labsajuta. Bet kristiešiem cerība ir gaidīšana uz Personu, kuru mīl, gaidīšana uz Jēzu Kristu, ar kuru ticīgais cilvēks pilnīgi satiksies mūžībā. Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! - tā kopā ar Francisku visi tukstoši cilvēku sv. Pētera laukumā Vatikanā atkārtoja trīs reizes kā zīme tam, ka tic uz mūžīgo dzīvi Jēzū Kristū.

    Ar tukšu barību uz Debesu Valstību netiks. Vajag iziet, lai nepaliktu slazdā. Grēki sāp. -Ej pie grēkusūdzes. Vientulība. -Ej uz sv. Misi. Bailes no nāves. -Skaiti rožukroni. Izmisums. -Piepildi savu dzīvi ar labiem darbiem. Un stāsti par visu, ar saviem vārdiem, Jēzum Kristum. Viņš ir visvarenais Dievs. Turies pie Viņa, jo Viņš ir mūžīgas dzīves Durvis.