"Cilvēks mirst tikai vienu reizi".

    Šodien skatījos katoļu televizijā Trwam programmu, kas saucas tā, kā šis virsraksts augšā. Divi medicīnas zinātņu profesori runāja par smadzeņu nāves problēmu. Kaut gan cilvēki mirst un liekas, ka viss ir skaidrs, ka miruši jau atstāj šo pasauli, bet pēkšņi parādījās jauns jēdziens: smadzeņu nāve.

    1967. gadā, Dienvidafrikā, pirmo reizi darīja sirds transplantāciju. Sirdi paņēma no cilvēka, kas pēc tam nomira, un transplantēja otram, kas arī nomira pēc pāris dienām. Tad sākās lielas diskusijas visā pasaulē, jo lūk tie, kuri to darīja - vai viņi nav slepkavas? Kāpēc diskusijas, vai viss nav skaidrs?

    Tie tomēr bija tādu "diskusiju" gadi, kad piem. ASV Bernards Natansons ar koleģiem taisīja napatiesas anketes, kuru rezultātā tika mainīts likums un atļava nogalināt nepiedzimušos bērnus (arī līdz dzimšanas brīdim) - tā sauktos abortus, jo "anketes" liecināja, ka amerikāņi vairākumā grib abortus. Polijā 1990. gados daudz rakstīja un runāja par šo lielo traģēdiju, kas notiek ne tikai ASV, bet visā pasaulē.

    Atgriežamies uz smadzeņu nāvi. Sevišķi lielas diskusijas bija ASV un tur 1968. gadā tika sagatavots tā sauktais Harvardas raports. Šajā tekstā tika pieņemts, ka tad, kad smadzenes nomira, tad jau viss... Šajā tekstā autori nebalstījās uz kādiem pētījumiem un tāpēc ārstu vide sašķēlās: viena grupa pār, otrā pret. Autori teica, ka pateicoties smadzeņu nāves jēdzienam, varēs atbrīvot gultas slimnīcās un... paņemt orgānus no "mirušiem"! Lūk kur ir iemesls! Vai šis jēdziens ir tukšs: cilvēku orgānu tirdzniecība?

    Līdz šim neviens nepierādīja, ka smadzeņu nāve=cilvēka nāve. Pēc visa, ko es esmu dzirdējis šajā un citās programmās, pēc visām liecībām, par kurām neviens gandrīz nerunā masu saziņu līdzekļos (interesanti būtu pajautāt: kāpēc?) var pateikt, ka ir pavisam otrādi. Viens no ārstiem teica, ka pirmo reizi sāka domāt, ka varbūt Harvardas raports nerunā patiesību, kad viņš darīja operāciju (1975. gadā) cilvēkam pēc smagas avārijas, ar smadzeņu nāvi protams. Bija trepanācija un citi vajadzīgi operācijas elementi. Pēc dažām dienām (!) šis pacjents uz savām kājām izgāja no slimnīcas, lai jau citur turpinātu rehabilitāciju.

    Viens no profesoriem teica, ka no daudziem gadiem, kad jau atņēma viņam vadību klinikā, kurā īsā laikā daudzus pacjentus, kuri gulēja komā, atdeva dzīvus ģimenēm, līdzdarbojas ar ģimenēm. Māca viņus, kā rehabilitēt cilvēkus, kuri ir komā, kādus masāžus lietot, ka vajag runāt uz slimo, un ka tas ir darbs uz visu dienu. Diena pēc dienas. Bet sākt rehabilitāciju vajag ātri, gandrīz uz reiz. Tad arī ir lielāka iespēja gaidīt labākus rezultātus.

    Programmas beigās profesors lūdza ārstus, lai ārstētu slimos, arī tos, kuriem ir smadzeņu nāve. Neizslēdziet smadzenes ar zālēm, jo smadzenēm vajag strādāt! Katrs kardiologs pateiks, ka vajag palīdzēt sirdij strādāt. Lūgsimies par slimiem un par ārstiem visos nodomos, par viņu līdzdarbošanās vislabākiem augļiem.