O Dieu, bénis la Lettonie! Dievs, svētī Latviju!

     Vēl es neesmu saņēmis nekādu informāciju no Latvijas jauniešiem, kuri strādā Francijas dienvidos. Bet lai viņi zinā, ka es par viņiem lūdzos. Ko varu, to daru. Bet kā viņiem tur iet? Vai drīkst viņiem iet uz baznīcu? Vai viņi piedalās svētajā Misē? Jo tas ir vissvarīgākais. Kad es strādāju savā laikā Francijā, tad man bija iespēja katru svētdienu iet uz svēto Misi, kaut gan tas nepatika saimniekam (le patron - ja es labi atcēros) un viņš runāja un runāja: Qu'est ce qui ce passe? (lasi: kes-kis-pās?), kas tulkojumā ir: Kas notiek? Bija grūti, bet ar Dieva palīdzību uzvarēja svētdienas sv. Mise un atpūta. Kaut gan protams es par to samaksāju diezgan konkrēti, jo man samazinājās "darba laukums" tīrumā. Par visu jāmaksā. Ja kāds domā, ka var kaut ko labo sasniegt bez nekādiem upuriem no savas puses, tad... nu ko es pateikšu, viņš var tā domāt, bet nesasniegs, vismaz nesasniegs to, ko gribēja un plānoja. Tā vietā saņems to, ko negrib un negribēs nekad.

    Tad es gaidu kādas informācijas no dienvidfrancijas, piem. kādi tur ir sanktuāriji, vai cilvēki iet uz sv. Misi, vai šis regions ir jau pustukšs un katrā otrā mājā neviens nedzīvo, jo izbrauca citur nopelnīt naudu. Tālāk: vai dienvidos dzīvo arī citas tautas, piem. imigranti no Āfrikias, vai ir paaicinajumi uz priesterību, vai televīzijā ir tikai par Franciju, kādi citi cilvēki atbrauca strādāt vīnadārzos, un tā tālāk. No savas puses varu pateikt, ka šeit neesmu redzējis un pat dzirdējis par Francūžiem, kuri atbrauktu pie mums strādāt tīrumā un mežā. Interesanti, vai nē? Kā Jūs domājat, kāpēc?

    Pie mums vīnogu ir ļoti maz, dārziņos, bet sākās mūsu zelta, tas ir kartupeļu un citu produktu vākšana Rīgas Garīgā semināra vajadzībām. Es domāju, ka salasīsies.

    Vakar man bija interesanti ciemiņi un, kaut gan atnāca uz piecām minūtēm, mēs runājām kādu stundu. Ieraudzīju īpašu gredzenu vīrieša pirkstā un pajautāju, kas tas ir, jo uz tādām lietām jāskatās ar lielo uzmanību. Tāpēc šodien meklēju internetā un atklājās, ka tas nekāds maģisks gredzens, bet tā sauktais Nameja gredzens. Leģende stāstā, ka viņš, Zemgaļu vadonis, to nēsāja, bet protams nenēsāja, jo viņa laikos tādi gredzeni nebija lietoti un otrkārt, ka konkrēti šis gredzens ir raksturīgs Latgalei, nevis Zemgalei. Tad, ja Jūs, mani ciemiņi no Daugavpils to lasāt, tad jau zināt, ka tā nav maģiskā rota.

    Bet šajās dienās vēl redzēju nākamo maģisko lietu (acs pret ļauno) un paklausīgs ticīgs cilvēks ņema to nost no mašīnas un es ticu, ka tās vietā tur būs rožukronis :) Un tā, lai kaut ko labo iegūt, šo patieso labumu, kuru neviens mums nespēj atņemt, jo tas ir no Dieva, vajag arī atteikties pat no tā, kas tikai varbūt ir saistīts ar ļaunumu, kā mūs mācā sv. Pāvils.

    Un tā mēs esam vienmēr divās perpektīvēs: šīs pasaules un Dieva, par ko ir arī runā šodienas lasījumos, kur Ījabam nāca salīdzināties ar Dievu. Bet kad satikās ar Viņu, tad ieraudzīja šo otro, mūžīgo perspektīvu. Un varbūt jau tad Ījabs runāja tā, kā daudzus gadsimtus vēlāk, 13.gadsimta sākumos, lūdzās svētais Francisks no Asīzes: Kas esi Tu, Dievs, un kas esmu es, grēcinieks. Lūk patiesā, mūžīgā mūsu paaicinājuma perspektīve, kas sākās jau šeit virs zemes. Jā, rīt sv. Franciska diena, kapucīniem un visiem citiem franciskāniem un māsām kapucīnēm un klarissēm lieli svētki. Viņa vārds bija Jānis (Giovanni), bet tēvam tik ļoti iepatika dienvidfrancija, no kurienes paņēma sev ari sievu Piku, ka savu dēlu sauca ar tādu vārdu, kurā atspoguļojās Dienvidfrancijas skaistums. Bet Dievs nolēma, ka Franciskā atspoguļosies Dieva Dēla, krustā sista Jēzus Kristus mūžīgais skaistums. Tāpēc deva Franciskam Krustā Sista rētas... un kvēlojošo serafisko mīlestību.