Grēkusūdze, fiziskā nāve un bēres

    Virsrakstā es parādīju pareizo kārtību, kura ir redzama tad, kad kāds cilvēks nomira un radinieki gatavo bēres. Protams, es uzrakstīju sākumā vārdu grēkusūdze, kaut gan nav saistīta ar nāvi, lai pasvītrotu lielo un ļoti nozīmīgo patiesību: Cilvēks, kas bieži iet pie grēkusūdzes, nebaidās no nāves, ir vienmēr gatavs. Grēkusūdze neved uz nāvi, bet atbrīvo no nāves, no garīgas nāves. Svētais Pāvils otrajā vēstulē Korintiešiem raksta, ka visi ir miruši. Kā miruši? Smags grēks nicina mūsu vienotību ar Dievu, Kas ir dzīvība un dzīvības avots. Lai mūs atbrīvotu no nāves, Jēzus nomira par visiem. Kristības sakraments mūs ieved vienotībā ar Dievu, bet grēkusūdzes sakraments caur grēku piedošanu atjauno šo vienotību. Kaut gan cilvēks, kas bieži iet pie grēkusūdzes nebaidās stipri no nāves (jo vienmēr kādas bailes ir), tomēr gan viņam, gan visiem pārējiem jābūt nomodā, lai nesāktu domāt, ka jau ir pilnīgi, ka kopš ša laika viss būs labi un forši, un kolosāli. Bez pazemības cilveka sirdi ātri iztukšo grēki. Tāpēc gatavošana bērēm nesākas tad, kad mirst cilvēks, bet katrs pats gatavojas caur biežo grēkusūdzi. Nevis bērēm, bet mūžīgajai dzīvei pie Dieva.

    Kādi ir jautājumi sakarā ar bērēm? Pat ja nav jautājumu, es pats runāju par to, kas var notikt. Pirmkārt par mirušo vajag lūgties, jo neko citu vairs viņš negaida.

    Čības. Kas ir čības, visi zina. Kādi cilvēki man stāstīja, ka nedrīkst ielikt savas kājas mirušā čībās, jo mirušais tevi paņems. Tā ir maņticība. Dvēsele ir citur, mūžībā, un nevar pie mums tā vienkārši atnākt un vēl vairāk nevar mums neko slikto darīt.

    Spogulis. Neskaties, jo spogulī tu redzēsi mirušo un tevi paņems! Maņticība. Spogulis atspoguļo tikai citas materiālas lietas, bet dvēsele ir garīga un, kā es jau teicu, dvēsele ir citur.

    Krustiņš, kādas drēbes un citi priekšmeti. Ja tu kaut ko dosi mirušam, tu mirsi. Tā ir nākama maņticība. Jo tu pirmkārt neko no šīs redzamas pasaules nevari dod mirušam, un otrkārt par labo darbu neviens, sevīšķi Dievs, tevi nesodīs. Bet vai dvēselei nav ko darīt, piem. šķīstītavā, un tikai doma, ko tu ieliksi zārkos, varbūt zobus, vai ķemmi? Tā ir pavisam nenopietna lieta.

    Sapņi. Daudzi runā: pie manis sapņī atnāca mana mamma/tētis/draugs un tā tālāk. No tā, ko esmu uzrakstījis augšā, ir skaidrs, ka tas nav iespējams. Tie ir tikai sapņi un viss. Bet kas notiek, kad cilvēks ļoti tic tādām lietām un pat gaida kādu kontaktu ar mirušo pasauli. Un runā: Esmu redzējis! Diemžēl, tu neesi redzējis nekādu nomirušo. Ko esi redzējis? Aiz šā tēla tevi grib ietekmēt un kārdināt, un ievest grēkā ļaunais gars, demons, kas tevi ienīst un grib iznīcināt, kas caur maņticību, caur cilvēku izdomātām ticēšanām, grib no tevis izmest patieso ticību, Baznīcas ticību uz Jēzu Kristu.

    Katra maņticība ir grēks pret ticību, ticības karikatūra, kas nav no Dieva un uz Dievu neved.

    Maņticība ir kā vīrusi lidmašīnas datorā, lidmašīnā, kas ļoti augsti lido. Tālāk domā pats...