Roka labā, kreisā un cilvēks ar papīru

    Kad lasām vēstuli Galatiešiem svētās Mises laikā un arī ārpus Mises, kad lasām to lēni, pa fragmentu, katru dienu, tad zīmējas mūsu acu priekšā galatiešu vāja ticība, bet no otrās puses Apustuļa reākcija. Varbūt jau vietējais bīskaps netika gala ar viltus brāļiem, kuri ticīgajiem maisīja galvās, un tad sūtīja vēstules, vai cilvēkus, kuri atrastu Pāvilu un lūgtu palīdzību. Kāpēc parādījās tāda problēma?

    Galatieši tā, kā citi pagāni, pielūdza savus dievus, kuru bija daudz viņu reliģijā. Bet reliģija bija saistīta ar valsti, kādā veidā bija netikai vienotības simbols, bet arī līdzeklis, lai pilsoņi būtu padoti savam valdniekam. Mēs zinām, kā kristieši pirmajos gadsimtos bija vajāti un nogalināti, jo negribēja atdot dievišķo godu ķeizaram. Un atnāca Pāvils un atnesa kaut ko pavisam citu, ticību uz Jēzu Kristu, uz Dievu, Kas kļuva Cilvēks mūsu atpestīšanai. Šeit nav vajadzīgs karalis, valdnieks, kas ar stipro roku turēs tautu paklausībā jaunajai ticībai. Šeit ir brīvība, ir Evaņģēlijs, ir Baznīca, ir žēlastība, grēku nožēla un grēku piedošana, ir Svētais Gars - nepieciešams, lai cilvēki dzīvotu vienotībā ar Jēzu Kristu. Mūsu Tēvija ir debesīs, jo šeit virs zemes viss pāries.

    Mēs redzam, ka ticība uz Jēzu Kristu maina visu. Tie nav tikai ārējie rituāli, bet iekšējas attiecības ar Jēzu, kas atklājās darbos. Es domāju, ka galatiešiem bija vēl kādi citi jautājumi saistīti ar jauno dzīvi vecajā vidē, kur vairākums nekad nav dzirdējis par Jēzu, pilsēta pagānu dieviem veltīto svētnīcu pilna un nav karaļa, kas dotu pavēli, kā ticēt. Tāpēc situācija ir daļēji līdzīga situācijai Ninivā, kur karalis pavēlēja atgriezties un gavēt - un pavēli visi izpildīja. Varbūt tāpēc daļa no kristiešiem, kuri dzīvoja Galatījā, paklausīja viltus brāļiem, viņu stāstiem un priekšrakstiem, jo tikai tad, kad būsim vienoti, ar vienu tradīciju, varesīm pareizi ticēt uz Jēzu Kristu. Viņi vēl nesaprata, ka būdami Baznīcā visi ir viens Jēzū Kristū. Par Ninivas iedzīvotājiem Jonass runāja, ka viņi neatšķir labo roku no kreisās, un varbūt līdzīgajā situācijā bija galatieši. Jo Pāvils viņiem runāja par ticību, taisnīgais dzīvo no ticības, nevis no kādiem cilvēciskiem priekšrakstiem. Ticībā mums ir pieeja pie Dieva, izredzētās tautas Likums bija kā audzinātājs, kas ir vajadzīgs līdz laikam, kad mantinieks kļūst pieaugušais. Kad Jēzus nomira un augšāmcēlās, beidzās arī Vecā Derība un sākās Jaunā. Niniva atgriezās, kaut gan tur bija tikai Jonass. Jeruzāleme neatgriezās, kaut gan šeit ir Dieva Dēls. Bet kā ir Viļakā? Un Rīgā? Un citās vietās? Vai cilvēki saistīs savu atgriešanos ar kādu cilvēku, cilvēkiem, kas dos papīru ar garantījām, ar kredītiem, ar mūžīgo mieru virs zemes? Vai saplāno mūžību kopā ar Jēzu un pēc Viņa plāna.

*  *  *

    Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu - tūlīt parādīsies uz bloga - savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)

    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM. :)