Bērnu dārzs un tā tālāk

    Šodienas lasījumos bija runā par vīna dārzu (mans teksts par dienvidfranciju un latviešiem, kuri tu strādā, nebija saistīts plānos ar šiem lasījumiem) un tā mērķi. Mērķis ir skaidrs - nest labus saldus augļus un atdot tos atbilstošā laikā saimniekam. Dārzs nes augļus, bet kalpi, kas tur strādā, atdod augļus īpašniekam.

    Pirmajā lasījumā mēs redzam, ka dārzs nesasniedza mērķi. Līdzīgi Evaņģēlija līdzībā kalpi pārvērtās par saimnieka pretiniekiem. Mums protams tika paskaidrots, ka vīna dārzs ir Izraēlis - izredzētā tauta, kura vairākumā nepieņēma ticību uz Jēzu Kristu, Kas ir Dieva Dēls un vienīgais Pestītājs. Bet kalpi - tie, kuri vada tautu. Tāpēc Jaunajā Derībā, kas ir Jēzus Kristus Asinīs, tika dibināta Baznīca, Jēzus Kristus Mistiskā Miesa. Šī Baznīca pilda Tēva gribu tāpēc, ka Tā ir pilnīgi vienota ar Jēzu un viss, kas notiek Baznīcā, un visu, ko Baznīca dara, dara caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā.

    Bet tagad gribu Jums uzrakstīt pasaku par vienu no šiem kalpiem, par kuriem Jēzus stāstā Evaņģēlijā. Akcija notiek tad, kad saimnieka dēls jau tika nogalināts un nekrietni kalpi domāja, ka viņi valdīs mūžīgi un daži uzlika sev uz galvām kroņus...

    Aiz septiņām upēm, aiz septiņiem kalniem... dzīvoja karalis savā skaistajā karalistē uz lielas salas. Viņš gribēja, lai visi valstī būtu laimīgi. Tādēļ viņš pats organizēja pilsoņiem dzīvi. Dzīve bija mierīga, vienkārša, bet arī nebija laika, lai garlaikotos. Visi pieaugušie strādāja 14 uzņēmumos. Lai nebūtu sarežģīti, uzņēmumi saucās tā, ka klases skolā: "Bērnu dārzs", "Nullīte", "1. Klase" un tā tālāk. Katrā uzņēmumā valdīja karaļa cilvēks, sauksim viņu par direktoru.

    Strādāja 5 dienas. 2 brīvas. Bet arī par to parūpējās karalis, jo kāpēc kāds darītu kādu citu neparedzētu lietu? Sestdienās bija pasākumi, kurus gatavoja uzņēmumi pēc kārtas un tajos visi ņēma dalību. Svētdienās līdzīgi tika organizētas ekskursijas uz vietām saistītām ar karali: šeit bija viņa māja, šeit pateica gudros vārdus, kurus ieraka klintī, šeit kaut kas, un šeit kaut ko... Un tā riņķī.

    Kad bērni beidza 12. klasi, uz reiz sāka strādāt uzņēmumā "Bērnu Dārzs", bet tā darbinieki pārgāja uz "Nullīti". Un tā tālāk. Visi dzīvoja mierīgi, visu zināja, visu redzēja un viss viņiem bija. Gribēja tikai pilnīgi izpildīt karaļa pavēles.

    Tikai viena vieta bija cita. Tā bija baznīca, kur kalpoja vecs priesteris un maz cilvēku nāca uz sv, Misi, jo nav laika..., ekskursija..., kursi..., superkursi... un tā tālāk. Tur viņš visus aicināja, lai visi atgrieztos, bet... karalis negribēja, jo domāja, ka visu zaudēsi. Direktori tāpat. Darbinieki runāja: nav dzīves ārpus mūsu uzņēmumiem. Ja būtu, taču mūsu karalis mums būtu jau sen to pateicis. Aaa, priesteris tā runā, jo ir priesteris. Viss...

    Varbūt daži ieraudzīja kādu nepilnību šajā stāstā, kaut kā pietruka. Jā. Kas notiek ar "12. Klases" darbiniekiem? Kas notiek? Lūk kas notiek: karalis pats organizē viņiem, viņiem pašiem! specjalo ekskursiju. Sākumā ir svinīgs pasākums, mielasts, premijas, medāli, diplomi, ziedi un garas runas. Pēc tam atvadās un brauc. Ahā sīkums, uz kurieni brauc šis autobuss? Kā Jūs domājāt? Jūs jau zināt? Jūs jau sapratāt? Kad karalis ar skaisto smaidu teica: Jūs brauksiet uz elli,  tad visi apkārt hihi! haha! cik interesanti! Un brauc. Tomēr ceļā daži pārdomāja, parunāja savā starpā un nolēma izkāpt. Tas bija tie, kas ar grūtībām un bieži slepenībā gāja uz sv. Misi baznīcā, kaut gan tur nebija ne ekskursiju, ne pasākumu, nekā. Tikai Dievs. Tos, kuri brauca uz elli, neviens vairs neredzēja. Neviens par viņiem nerunāja, kā tikai to, ko vienmēr: labs strādnieks bija, visiem palīdzēja, tagad laikam dzīvo pensjā mierīgi un laimīgi tā, kā mums stastā visos pasākumos un visās ekskursijās. Tā ir vislabākā no visām pasaulēm...