Kā jūtās Samuēls?

Kā jūtās Samuēls?

Parasti, kā es jau rakstīju, cilvēks, kurš kaut ko dzird, saņem pa "pastu" aploksni ar vēstuli uz adresi: "dzirdei". Un tad var fantazēt, cik tikai grib, un pat nolemt kaut ko, un pēc tam to darīt. Vēstuli protams nevar atvērt, jo maņām nav instrumenta, lai uzzinātu to, kas ir vēstulē, tas ir - patiesību.

Un lūk, Samuēls dzird: "Samuēl!", skrien bet... atklājās, ka vēstules nekādas nav. Un otro reizi. Un trešo reizi. Kā viņš jūtās? Vai viņam nebija kauna? Vai nedomāja: "ko rīt man pateiks priesteris Heli par tādām fantāzijām? Vai mani neizmetīs?"

Bet Heli saprata. Tas ir Dievs, Kas sauc jaunekli, jo Viņš aicina Samuēlu uz dialogu. Un mēs zinām, ka no šī dialoga Samuēls neļaus pat vienam Dieva vārdam krīst zemē.

Bet šajā brīdī Samuēls nevar atrast sevī šo "aploksni ar vēstuli". Ko viņš konkrēti dara? Ko viņš gaidīja? Ja ir sauciens, tad ir jābūt saucējam. Bet viņš nevar atrast saucēja. Un šo vēstuli nevar atrast sevī.

Jo šoreiz sauciens nav no ārpuses: nav balss un maņās nekā nav. Dievs sauc Samuēlu no viņa gara, no viņa dvēseles dziļumiem.

Līdzīgi bija ar šiem diviem Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri gāja pie Jēzus un palika pie Viņa kādas divas stundas. Kad tomēr vēlāk pats Jēzus viņus paaicināja, viņi neatrada sevī to, ko taču saņēma. Viņiem nāks mācīties runāt ar Dievu. Viņi sekoja Jēzum - Dieva Dēlam, Dzīvam Vārdam. Vēl tālu tam, lai viņi varētu pieņemt, ka ir aicināti kļūt par Svētā Gara mājokli. Cik pārsteigts bija Sīmanis Pēteris, kad teica Jēzum: "Tu esi Kristus" - ka tas bija viņam dots no Tēva.

Kad vecais cilvēks skatās uz savu garu, redz tuksnesi. Kad tomēr dzird Dievu un paklausībā Dievam, paklausībā arī Baznīcai, ieiet tuksnesī un stipri ieliks šajā tuksnesī Jēzus Kristus Krustu, tad redz, ka ir Avota priekšā. Tur, Krusta pakājē, Krustā Sistā un Augšāmceltā priekšā lasa visas šīs vēstules, kuras nevarēja lasīt tad, kad sēdēja savās maņās un domāja, ka tā ir īsta laime. Bet tagad lasa vēstules un tajās ir par Dieva mīlestību uz šo cilvēku un uz visiem cilvēkiem, uz Baznīcu, par Dieva žēlsirdību, par to, cik ļoti Dievs rūpējas par mums.

Svētais Ignats no Antiohijas rakstīja par diviem mūsu dzīves tikumiem. Tā ir ticība un mīlestība; ticība kā pamats, un mīlestība kā mērķis. Ar šiem tikumiem var pazīt Dievu, šie divi tikumi ir arī citu tikumu sākums un avots. Cilvēks meklē patiesību ar savu prātu un Dievs dod viņam ticības tikumu. Cilvēks brīvajā gribā grib darīt labus darbus un tur Dievs viņam dod mīlestību. Mēs varam tā lasīt un rakstīt par to, kas notiek mūsu garā, un skatīties uz šīm un vēl citām lietām ar "gara acīm", un uz visu skatīties patiesībā un mīlestībā. Vecam cilvēkam nav tādas iespējas. Jauns cilvēks - kā rakstīja svētais Pāvils - tika krustā sists pasaulei un grēkam. "Dzīvoju nevis es, bet dzīvo manī Kristus". Un tas ir vēl vairāk nekā viss, nekā viss.