Tūlīt beigsies elektrība.

Tūlīt beigsies elektrība.

Maz laika palika darbam pie datora, jo es nepaņēmu vadu un palika tikai akumulators. Tāpēc īsi (bet kā bija vakar vakarā?) pastāstīšu par vienu tēmu. Jo pirms stundas man pajautāja: kad (vai kā) mūks ir laimīgs? Vai jūs gribāt zināt? Nu, tad palidosim.

No rīta es pieceļos vēlāk un slims. Ik pēc 4 stundām ir jādzer zāles. Nu, tad laudes, brokastis, jāvāc mantas un jābrauc pie brāļiem. Pēc sarunām rožukronis, sagatavošana svētajai Misei, svētā Mise ar sprediķi.

Pēc sv. Mises agape - jo tas viss ar manām mīļām māsām un brīnišķīgiem brāļiem no Franciskāņu Trešā ordeņa, jeb Pasaulē dzīvojošo franciskāņu ordeņa. Garās sarunās praktiski zaudēju balsi, elpu un vajadzēja iet padzert coldreksu un atpūsties. Pēc tam lūgšanas - gan individuālās, gan kopā ar brāļiem, arī Dieva žēlsirdības kronītis.

Tad vakariņas un saņēmu ziņas par kādu klosteri kaut kur pasaulē, kur ļaunam garam ļoti nepatik, ka šie mūki tur ir, un dažu mēnešu laikā mūku skaits samazinājās apm. 50%. Atradās cilvēki, kuri tik vajāja vienu, ka vajadzēja viņam bēgt uz citu tālu klosteri. Nākamo mūku viņi vajā. Cits mūks paskatījās uz visu un pameta. Cits ieticēja pasaules propagandei un kļūva par shizmatiķi. Tie, kuri palika uz vietas, rūpējas par savu garīgo dzīvi, par lūgšanām, nabadzību, brālību un, iespēju robežās, par ticīgo cilvēku garīgo aprūpi. Un ko es teikšu? Ak, cik mums ir mierīga dzīve.

Tad mūka īsta laime, tas nozīmē ka arī kapucīna īsta laime, ir nevis ārējā lietās, notikumos tādos vai citos, bet cieša un pilnā vienotībā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Vakar bija kāda svētīga kapucīna, br. Bernarda no Korleones, piemiņas diena. Breviārā bija, sakarā ar šo piemiņu, lasījums no svētā Bonaventūras rakstiem. Un viņš starp citiem raksta, ka mēs, grēcinieki, bijam ka sausie, mirušie koki. Un lūk, koks, kas liekas esam miris, krusta koks, atdzīvinaja mūs.

Tad, es tā domāju, kad vecais cilvēks, kuram vajag atgriezties, skatās uz visu bez krusta, skatās uz visu no savu maņu perspektīvas, no savu fantāziju perspektīvas, un kaut ko plāno. Un pēc tam brīnas, ka augļi ir slikti. Viņš nesaprot, ka bez krusta koka augļi vienmēr būs rūgti.

Ko tālāk runā svētais Bonaventūra? Ka vajag paņemt Jēzus Kristus krustu un to iestādīt sava gara tuksnesī. Un tad atklāsies, ka Šis Krusts ir Avots visam labam. Ka no Krusta ir Baznīca, Sakramenti, Dieva žēlsirdība un pestīšana.

Tad mēs skatāmies uz šo Krustu un redzam visskaitāko Augli - Jēzu Kristu. Jaunais cilvēks dzivo Krusta pakājē, savas dvēseles dziļumos, savā garā, Dieva priekšā un kopā ar Viņu skatās uz visu patiesībā. Tā ir dzīve pēc gara, tā cilvēka gars kļūst par to, kam īstenībā ir paradzēts, tas nozīmē ka tas kļūst par Svētā Gara mājokli.

Nu bet laimīgam mūkam bija vēl otra svētā Mise, Neokatehumenāļā Ceļa kopienai.... un dators runā, ka tūlīt izlegsies... Miers un labums!