Kāpēc katoļu priesteri ir tik nelaimīgi?
Kā jūs domājat, vai tā ir patiesība? Lūk, kāda dievbijīga sieviete, ar lielu nožēlu balsī, izteica savu domu. Ak, cik šie katoļu priesteri ir nelaimīgi. Tad man būtu jautājums: vai katoļu mūki arī ir nelaimīgi? Ja tā būtu patiesība, tad padomājiet, cik es būtu nelaimīgs: divkārši nelaimīgs!
Šī sieviete nelaimes problēmu un avotu, un iemeslu redzēja tanī, ka priesterim nav sievas un bērnu. Nu, padomājiet, ka viņa domā par priesteri, ka viņš ir tik nelaimīgs, bet nedomā par sevi, cik viņa pati ir laimīga, ka var runāt tagad ar priesteri. Pretējā situācijā diez vai būtu viņai iespēja runāt.
Nelielā sarunā paskaidroju šai kundzei šo lietu, kuru var visīsāk pateikt divos vārdos. Lūk, ir tādi, kuriem ir tik apcietināta sirds, ka kritizē citus, laimīgus, ka it kā tie nebūtu laimīgi. Kāpēc kritizē? Taču šī lieta pavisam neattiecas uz viņiem. Bet ir arī tādi, kuriem ir tik atvērta sirds, ka kritizē citus, laimīgus, ka it kā tie nebūtu laimīgi. Kāpēc kritizē? Taču šī lieta pavisam neattiecas uz viņiem.
Un tā, lūk, šī problēma ir izejas vietā un pavisam nav saistīta ar to, vai kāds kritizē tādā vai citā veidā, bet ka tomēr ir jāmeklē patiesība. Fantāzijas nekad neatradīs ceļu uz izeju, uz atrisinājumu, jo cilvēks kustas un skrien nezināmā virzienā. Tad pirmais solis ir meklēt patiesību, tas nozīmē, ka cilvēks padod savam prātam katru domu, katru informāciju, un kad sapratīs patiesību un to pieņems, varēs vēlāk darīt labus darbus. Interesanti, ka šī sieviete, jau gados, kura redzēja tik daudz priesteru savā dzīvē, tik daudz laimīgo cilvēku, vienmēr uzskatīja viņus par nelaimīgos.
Tāpēc lūgsimies par vecmāmiņām, lai vestu savus mazbērnus pie Jēzus un mācītu tos sekot Jēzum. Laimīgi tie mazbērni, kuriem ir tādas vecmāmiņas un arī vectēvi. Lai viņi nestāsta saviem mazbērniem fantāzijas, bet pasakas, lai tādā veidā atklātu viņiem patiesību un mīlestību, ceļu pie Dieva, uz tikšanos ar Dievu - ikdienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru