Pasaka par nemitīgiem palīgiem.
Kādreiz dzīvoja cilvēks, kas ļoti gribēja palīdzēt nabaga cilvēkiem, tas nozīmē tādiem cilvēkiem, kuriem bija kāda problēma. Dažreiz pat tik maza problēma, ka tās "tilpums" nebija lielāks nekā dažas domas. Bet šī cilvēka acīs ikkatra problēma bija lielāka un smagāka nekā... vilciens.
Kāds cilvēks iegremdējās mazās matematiskās pārdomās. Un kad to ieraudzīja šis nabago cilvēku palīdzētājs, ļoti gribēja sūtīt šo nabadzīgo cilvēku (uzreiz! uzreiz!) pie matematikas profesora, jo viņš tam visu pateiks un šis nabadziņš visu sapratīs.
Un ko darīt ar tādiem, kuri tik ļoti grib palīdzēt citiem, ka:
- pirmkārt - viņi aizmirsa par sevi. Un rezultātā viņu problēmas aug vismaz aritmetiski. Un neviens jautājums nebūs atrisināts - nav tāda varianta!
- otrkārt - "palīdzība" notiek tādā veidā, ka citiem palīdzēs citi.
- treškārt - domāšana ir vislielāka cilvēka slimība un jāatbrīvojas no tās.
- ceturtkārt - visi dzīves ceļi iet visur, bet nav obligāti, ka patiesības virzienā.
Kā to visu atrisināt? Nāk tāds brīdis, kad ir skaidrs, ka to nevar atrisināt. Jo virs zemes tas nav iespējams. Cilvēks pamocīsies kādu laiku, mēģinās palīdzēt citiem, citiem - arī ir savas problēmas. Un tā, pateicoties Dieva žēlastībai, Dieva žēlsirdīgai žēlastībai, cilvēks, kurš mēģinās dzīvot vienotībā ar Dievu un bieži ies uz sakramentiem, ieies Debesu Valstībā. Jā, jā, pateicība Dievam! Pateicība Dievam, ka mēs Jēzū Kristū esam Viņa bērni un atstāsim to, kas virs zemes, lai pieņemtu to, kas ir Debesīs. Un tas ir vislielākais mierinājums, kura priekšā visas mūsu problēmas nav būtiskas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru