Svētais Gars nemitīgi atjauno Baznīcu.

Svētais Gars nemitīgi atjauno Baznīcu.

Kāds jauneklis vārdā Hildebrands, kas kļuva par mūku, sāka līdzdarboties ar pāvestiem, lai arvien vairāk atjaunotu Baznīcu un uzlabotu disciplīnu tajā. Tas notika 11. gadsimtā. Kad nomira kārtējais pāvests, tad bēru laikā Romas tauta proklamēja Hildebrandu par nākamo pāvestu. Kardināli tam piekrita un diakons Hildebrands dažu mēnešu laikā kļuva par priesteri un vēlāk par bīskapu. Un tā, sākdams pildīt pāvesta funkciju, pieņēma vārdu Gregors VII un līdz šim viņš ir slavens reformators, kas turpināja Baznīcas atjaunotnes procesu.

Ja kāds cilvēks domā, ka Baznīcai bija kāds īpašs (izņemot dažus brīžus) politiskais spēks, lai darītu savas reformas un ka visi draudzīgi līdzdarbojās ar Baznīcu un ar pāvestu, tad skatīdams uz šā pāvesta dzīvi šim cilvēkam vajadzēs dziļi pārdomāt savu uzskatu.

Pāvests jau pirmos mēnešos gandrīz zaudēja dzīvi, kad viņam kādi uzbruka pie altara, ieslodzīja viņu un spīdzināja. Ticīga tauta viņu atbrīvoja nākamā dienā, lai viņš varētu turpināt svēto Misi.

Tie bija laiki, kad Vācu Imperijas ķeizari gribēja visā padot sev pāvestus un bīskapus. Gregors VII tam pretojās, tāpēc bija vajāts un beidzot viņš pat Romā nebija drošībā, jo Vācu ķeizars sūtīja armiju, kura ieņēma Romu. Pāvests tika aplenkts svētā Ercenģeļa Miķeļa pilī un gaidīja kādu palīdzību. Atbrīvoja viņu Sicīlijas Normāņu karalis, bet tajā paša laikā viņa karaspēks izpostīja Romu un visi uzskatīja, ka par visu vainīgs ir pāvests. Viņš atstāja Romu un nākamā gadā nomira.

Kad pāvests bija tā nīcināts, tad arī citur valdnieki ņēma paraugu no ķeizara, kā piemēram Polijas karalis Boļeslavs Drosmīgais, Viņš 1079. gadā sūtīja dažus brūniņiekus, kuri nogalināja sv. Mises laikā Krakovas bīskapu svēto Staņislavu.

Daudzi tomēr turpināja svētā pāvesta Gregora VII reformas (starp citiem viņam pašam izdevās 1079. gadā pārliecināt vienu no šī laika ietekmīgajiem teoloģiem, ka svētās Mises laikā, konkrēti konsekrācijas laikā, maize un vīns maina savu substanci un kļūst par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm).

Pāvesta Gregora VII laikā bieži notika sinodi Laterānā, viņa svētā Jāņa arhibazilikā. Sie sinodi turpināsies nākamā gadsimtā jau kā koncili: Laterāna I, Laterāna II, Laterāna III koncils 12. gadsimtā, Laterāna IV (kur pāvests Innocents III pieņēma dokumentu "Terra Mariana") 13. gadsimtā un Laterāna V koncils 1512.-1517. gados. Bet jau pēc desmit gadiem (skaties uz laikiem, kad dzīvoja pāvests Gregors VII un uz citiem laikiem) Vācu Imperijas ķeizars sūtīja savus karaspēkus, ar sevišķo luterāņu karaspēku, kas daudzus mēnesus postīja Romu, nogalināja tās iedzīvotājus, bet pāvests Klements VII tikai varēja aizbēgt uz... svētā Ercenģeļa Miķeļa pili. Bet šis laiks, daudzu nelaimju laiks, reformācijas revolūcijas laiks, nebija Baznīcas beigās, jo Baznīca, kuras "dvēsele" ir Svētais Gars, nemitīgi atjaunojas.

Šodien tāds raksts, jo 9. novembrī Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadienas svētki.