Atgriešanās. Un ko tālāk?

Atgriešanās. Un ko tālāk?

Vienā no ziņām es pieminēju, ka jaunībā es lasīju dažas protestantu grāmatas, kuru mērķis bija parādīt kāda cilvēka vai cilvēku grupas atgriešanās. Viena grāmata, otra grāmata, kāds koleģis man piedāvāja vēl trešo. Bet es jau nepieņēmu. Īstenībā jau nevarēju pabeigt lasīt šo otro grāmatu.

Es ātri ieraudzīju tādu regulu šajās grāmatās, ka tad, kad cilvēks atrada Jēzu un sāka ticēt uz Viņu, grāmata jau vairs nevarēja palīdzēt. Tur nebija nekā tāda, kas derētu dzīvei, kas derētu ceļam kopā ar Jēzu Kristu, sekošanai Kristum. Nebija tā, ko mēs sauktu par garīgo barību, par formāciju, tas nozīmē par Baznīcas pārbaudītu ceļu uz svētumu, kurš sākas jau šeit, virs zemes.

Es nemeklēju protestantu grāmatas, bet vēl vairāk pievērsu uzmanību Svētiem Rakstiem un citai katoļu literatūrai, sevišķi tai daļai, kurā stāsta par svētajiem, vai kurā paši svētie stāsta par Dievu, Baznīcu un par savu dzīvi tajā. Un tā es praktizēju pastāvīgu jeb nemitīgu formāciju, kurā ceļš uz Patiesību un Mīlestību arvien vairāk aizvietoja emocionālas saites, līdzīgi bērna situācijai, kuram arvien mazāk ir vajadzīgs piens un arvien vairāk cieta barība.

Ja cilvēks nepārvarēs šīs saites, vienmēr būs līdzīgs lielam 50-gadīgam bērnam, kurš neko citu neēstu, kā tikai pienu.

Emocionālas saites ir nepieciešamas, lai vilktu jauno cilvēku uz patiesības meklēšanu, atrašanu, pieņemšanu un dzīvošanu pēc patiesības. Ar to ir saistīti darbi, kurus bērns, pēc tam jauneklis dara, kā sagatavošanu pieaugušo dzīvei. Un es šeit nerakstu par visdažādākām aktivitātēm, bet par konkrētiem darbiem, īstiem darbiem, lai bērns redzētu, ka formācija ir laba, jo ved uz labiem darbiem, vajadzīgiem un nepieciešamiem darbiem, nevis uz kādu laika nogalināšanu vai zaudēšanu, lai tikai paspēlētos.

Pieaugušā dzīvē ātri cilvēks redzēs, ka viņa plāni nevar izpildīties, jo arī citiem ir savi plāni. Cilvēks sāk kurnēt un darīt vēl citas sliktākas lietas, jo viņu sasien neredzamas, bet ļoti stipras emocionālas saites. Kādas? Kā tās izskatās?

Līdz šim, bērnībā, cilvēks iemācījās saprast patiesību (kā bērns) un to pildīt. Un viņam bija iespēja redzēt, kā ieviest patiesību dzīvē. Svarīgs arī ir tas, kā viņš mācījās (pēc citu piemēra) ieviest šo patiesību dzīvē. Vai viņš redzēja, ar citu palīdzību, ka patiesība un mīlestība nāk klāt caur kalpošanu?

Kalps nerūpējas par to, vai darbs un pienākums viņam nesīs emocionālo prieku. Pilda to visu, jo kalps caur saviem darbiem parāda mīlestību uz Kungu, uz Dievu. Kārdinātājs varētu kārdināt: nedari to un to, jo tevī nespēlēs pozitīvas emocijas un tevi nīcinās skumjas, un ka tevī nebūs harmonijas, ja tu tā strādāsi, ka tu aizmirsīsi par sevi, un tā tālāk.

Nerūpējies un neraizējies par savām emocijām, tās nepazudīs, bet ies tev līdzi. Tomēr svētuma ceļā emocijas nav zīme, kas rāda virzienu. Tās bieži ir šķērslis šajā ceļā. Kādā ceļā? Kā kādā ceļā? Tu aizmirsi, ka tu seko Jēzum Kristum? Kā māceklis seko Jēzum? Krusta ceļā.