Garīgā adopcija. Trīsdesmit otrais bērns ģimenē.
Es jau neatcēros, ko es domāju 1994. gadā, kad nolēmu pieņemt pirmo bērnu garīgajā adopcijā. Šis lēmums nebija pieņemts ātri, bez nekādām pārdomām, jo tas notika svētceļojumā Varšava-Čenstohova un šajā svētceļojumā viena no galvenām tēmām bija tieši ieņemto nepiedzimušo bērnu garīgā adopcija.
Ceļā uz Čenstohovu bija iespēja, laikam katru dienu, klausīties katehēzes par cilvēka dzīves noslēpumu un vērtību, kā arī dažādas liecības. Tad sagatavošana bija ļoti konkrēta, lai es, starp daudziem tukstošiem citu, pieņemtu garīgajā adopcijā pirmo bērnu. Tas notika svētās Mises plkst. 10:00 (ja es nemaldos) laikā 15. augustā 1994. gadā, Čenstohovā, lielajā laukumā Dievmātes sanktuārija priekšā.
Tad lūk, šie mīļie bērni mani audzināja, lai es lūgtos katru dienu par viņiem, lai es neaizmirstu palūgties. Šodien es pieņēmu garīgajā adopcijā nākamo mīļo un gaidīto bērnu, protams, šī lūgšana ir arī par viņa vecākiem. Nu, tad uz priekšu. Un vienmēr: pateicība Dievam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru