Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Šī teksta sākumā un pavisam virsrakstā es neuzrakstīju tādu jautājumu: "Vai rūpēties par sirdsapziņu?', jo, man šķiet, lieta ir skaidra un saprotama, ka nav mūsos tādas - iedzimtā grēka ievainotās - lietas, par kuru nevajadzētu rūpēties vai kuru nevajadzētu labot, ar Dieva palīdzību.

Tad ir jautājums: "Kā rūpēties par sirdsapziņu"? Sākumā vajag paskatīties uz kaut ko tādu, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms sauc par morāliskuma avotiem.

Pirma lieta ir objekts. Par piemēru ņemšu tādu specifisku vietu, kurā ne katrs, kas gribētu, var dzīvot, un šī vieta ir noviciāts. Ir kāds klosteris, kurā ir sagatavota vieta, klostera daļa, kur ir daļēja autonomija, jo jauno mūku mazas kopienas priekšnieks ir atbildīgs par tiem un viņa vadībā ordeņbrāļi ieiet klostera dzīvē un ordeņa garīgumā. Tad mēs redzam, ka šī vieta ir ļoti laba, sagatavota, tur notiek intensīva formācija, lai kandidāti, kuri jau otro gadu dzīvo gandrīz tā, kā īstie mūki, varētu labi atpazīt savu paaicinājumu.

Otra lieta ir mērķis un, protams, nodoms, kurš iet līdzi. Un ja mēs runājam par noviciātu, tad tālākais mērķis ir kļūt par pilnīgo ordeņbrāli, bet tuvākais mērķis ir salikt pirmos svētsolījumus, ar ko arī beidzas noviciāts. Un mēs redzam, ka gan mērķis, gan nodoms, lai šo mērķi sasniegtu, ir labi.

Trešais elements ir apstākļi. Piemēram tie ir labi tad, kad nekā netrūkst, ir labi formatori, dienas kārtība ievērota, viss iet pēc plāna. Sliktie apstākļi būtu tad, kad bieži nebūtu ko ēst, formatori nevarētu - dažādu iemeslu dēļ - formēt novīcijius, kaut kas ļoti traucētu dzīvot klosterī pēc vienas konkrētas dienas kārtības.

Tad objekts ir ārēja lieta. Jārūpējas par to, lai tas būtu labs. Pat tad, ja mēs nerunātu par klosteri un noviciātu, jārūpējas par to, lai objekts būtu labs. Jo ja objekts būtu slikts, piemēram tā būtu zagšana, tad nekas nepalīdzēs, pat vislabākie nodomi un mērķi, un ļaunums paliks ļaunums. Es šeit mēģināšu pārtulkot no kāda dialekta (Polijā) vienu sakāmvārdu: "Viņš dzīvo starp varnām un ņem piemēru no tām".

Otra lieta - mērķis un nodoms - ir jau iekšēja lieta un jārūpējas par to, lai pieņemtu tos  tādus, lai vienmēr būtu labi, pēc Dieva baušļiem un Evaņģēlija, un pēc Baznīcas mācības.

Šī trešā lieta, apstākļi, ir otršķirīga, un tie nevar objektu vai mērķi un nodomu padarīt par labiem vai sliktiem. Bet tie var tā ietekmēt, ka no tiem ir kādā mērā atkarīgs, cik lielo labumu mēs sasniedzam, vai cik lielo ļaunumu mēs izdarījām.

Tad lūk, kaut gan ne vienmēr viss ir atkarīgs no mums, sevišķi apstākļi, bet vajag rūpēties par visiem šiem elementiem, lai atrastos vienmēr labajā objektā ar labo mērķi un nodomu, un arī labos apstākļos - cik tas ir atkarīgs no mums.

Tas ir tāds modelis, jo taču mēs zinām, ka taču mocekļiem un moceklēm apstākļi bija traģiski, bet viņi stipri turējās pie labā, tas ir pie Dieva gribas, un neatkāpās no labā mērķa un labā nodoma - kas ir: sasniegt dzīvi Debesu Valstībā.

Bieži cilvēki, kuri ir nepaklausīgi Dievam, mēģina apiet šīs lietas saistītas ar sirdsapziņu tādā veidā, ka runā, ka sasniegs labus mērķus ar ļauniem līdzekļiem, pieņems ļauno objektu, caur kuru grib ieiet labajā mērķī. Tas neizdosies, jo tāda ceļa sākumā, jau pašā sākumā, cilvēks ieved savā garā lielo iekšējo nekārtību, kuru nespēs nekādā veidā uzlabot, kā tikai atjaunojot savu vienotību ar Dievu: atgriešanās un labi: mērķis un nodoms.

Šajā ceļā ir kāda loma emocijām un jūtām, bet vajag zināt, ka pašās sevī tās nenes morālisko labumu vai ļaunumu. Tad vajadzīga liela uzmanība, lai tad, kad tās "pielīmēsies" kādām domām, neietekmētu prāta darbu un pienākumu meklēt patiesību. Jāpasvītro, ka prāts nav šajā pienākumā pats, jo Dievs dod cilvēka garam ticības Dievišķo tikumu. Nedrīkst deformēt prātu tā, ka tas pieņems spriedumu, kurš ir tālu no patiesības. Un rezultātā cilvēks savā brīvajā gribā dara grēku, kuram līdzi ir kādas emocijas. Labāk tomēr padot prātam katru domu, kāda tā nebūtu, un kādas emocijas un jūtas negribētu tai pielīmēties, padot prāta spriedumam, lai tas būtu labs un taisnīgs. Un tad brīvajā gribā izdarītam labam darbam līdzi iet emocijas un jūtas, caur kurām izpaužas prieks, ka mēs izpildījām labi Dieva gribu.

Tad lūk, vajag rūpēties par sirdsapziņas formāciju, jo tomēr sirdsapziņai jābūt padotai un paklausīgai Dievam, Dieva balsij, kuru mēs varam sadzirdēt mūsu garā. Ja rodas jautājumi - tie nevar nerasties - tad jādodas pie priesteriem, lai parunātu, pajautātu un pašiem arī meklētu atbildes - sevišķi lūgšanā, kura taču ir saruna ar Dievu mūsu gara dziļumos. Un lūk, kā "objektu" mūsu lūgšanai pieņemsim Svētos Rakstus, kurus lasīsim piemēram tā:

• lectio (lasišana),
• meditatio (pārdomas),
• oratio (lūgšana),
• kontemplatio (kontemplācija).

Tādai lūgšanai ir vajadzīgs laiks, vismaz 30. minūtes.

Lielo kļūdu dara tie, kuri savā dzīvē un citu cilvēku dzīvē grib ieviest tādus melus, ka nekā augstākā nav, ka vissaugstākais patiesa sprieduma kungs un valdnieks ir sirdsapziņa. Bet, kā rakstīja sv. Henrijs Ņūmens, sirdsapziņa ir Dieva pārvaldnieks, nevis pati no sevis visaugstākais kungs.

Tas nozīmē, ka sirdsapziņu jāformē, jāveido pēc Dieva baušļiem, pēc Evaņģēlija, pēc Baznīcas mācības. Jo labāka sirdsapziņa, jo tuvāk Patiesībai un rezultātā - labākie spriedumi. Jo vairāk deformēta jeb nepareiza sirdsapziņa, jo vairāk grēcīgie un kļūdainie spriedumi tiks pieņemti.  Vajadzīga sirdsapziņas formācija, lai būtu svētuma augļi.

Ja kāds runātu par sidsapziņu, ka viņš kaut ko izdarīja pēc savas sirdsapziņas, tad jāuzdod jautājums: "Kā tu rūpējies par savu sirdsapziņu, lai kļūtu arvien labāka"? Pēc viņa atbildes uz šo jautājumu mēs varām saprast, par ko viņš īstenībā runā.