Daži vārdi par garīgām sarunām.

Daži vārdi par garīgām sarunām.

Jūs atcerāties šo svētā Franciska vēstuli, kuru viņš uzrakstīja brālim Leonam? To var viegli atrast šeit. Šajā vēstulē Franciska vārdi ir kā pēdējas sarunas ar br. Leonu turpinājums. Un svētais saprata, pēc pārdomām, ka viena saruna neizskaidros visu līdz beigām un uz visiem laikiem. Vajag to turpināt. Tāpēc arī viņš uzrakstīja šo vēstuli.

Tā ir ar garīgām sarunām. Dažreiz tā ir viena un nekad (bieži) nebūs otras, vai vismaz vistuvākajā laikā. Jo cilvēks šodien dzīvo šeit, rīt citur, parīt vēl citur. Bet labi, ka gandrīz visur ir priesteri un tāpēc ir iespēja parunāt par garīgām lietām.

Bet ir vēl viena lieta. Iekams sākas garīgā saruna, parādas uzticība, sarunas plāns, vai vismaz tēma un, varbūt, gatavi atrisinājumi. Sarunai ir vajadzīgs laiks, pēc kura ir skaidrs, ka tēma tika pārstrādāta, atrasta lielāka skaidrība un varbūt kāda mazā palīdzība.

Bet ja ir vēl laiks, uzticība, kā arī pārdomas (ļoti svarīgi ir līdzdarboties visām pusēm), redz vēl nākamo jautājumu. Un tad parādas nākama tēma, kas palīdz vēl labāk saprast cilvēka situāciju, saruna var turpināties. Un tāda saruna nes augļus.

Tādā veidā saruna attīstās un aug uzticība, skaidrība un augļi. Ar garīgo sarunu nav tā, ka visi dalībnieki staigā pa visām tēmām, kā nabaga eiropietis Amazonijas džungļos, bet teiksim, ka tā kā pa mežu Latvijā un ka šis mežs nav svešs, tajā ir labi pazīstami ceļi vai taciņas un krustojumi, kā arī arvien labāk redzamais virziens. Un šī staigāšana nav tikai tāpēc, lai izietu no meža. Tieši pretēji. Tā ir mācība, skola, iekšējas jeb garīgās dzīves skola. Jo šis mežs (tā var to redzēt sākumā) pārveidojas arvien skaistākā dārzā. Kādā veidā tā var notikt?

Tādā veidā, ka cilvēkā darbojas divi elementi:

1. Cilvēciska daba - Dievs radīja cilvēku un radīšanas brīdī deva viņam miesu un dvēseli.
2. Dieva žēlastības - dāvanas, kuras Dievs dod cilvēkam konkrētā laikā un konkrētai vietai cilvēkā.

Šīs divas lietas prasa no cilvēka līdzdarbošanos:

1. Iepazīties ar savu "iekšējo konstrukciju" (jo cilvēks pēc dabas nav nekāds maiss, kurā ir tikai nekārtība).
2. Lūgt Dievu konkrētās vajadzībās, kuras protams ir labas un pēc Dieva gribas.

Tad redzam, ka garīgai dzīvei ir vajadzīga tāda mazā skola, lai cilvēks "atrastos" sevī kā mājoklī, lai viņš varētu pats arvien labāk saprast, kas viņā notiek, no kurienes tas ir un kas jādara. Problēmas un jautājumi dzīvē nekad nebeigsies, tāpēc ir ļoti vērts parūpēties par visām šīm 2x2 lietām.

Ja tev nebija garīgās sarunas, tad kad būs pirmā? Ja tev bija garīgā saruna, tad kad būs nākamā? Ar laiku tu redzēsi atšķīrību. Tikai nedomā, ka tāda saruna ir kā pasaka. Stresi dzīvē tālāk būs, bet pārdzīvoti Kristū būs kā ciešanās pasaules atpestīšanai - kopā ar Kristu.

Es pabeigšu šo tekstu ar ļoti specifiskiem vārdiem, kurus runāja misionāres atbraukušas no Ukrainas atpakaļ uz Latviju: "U meņa ņet boļše stresa - dļa Jezusa ja princessa". Vot.

Un vissvarīgāka lieta: visam jābūt Dievā, vistuvāk pie Dieva, visam jādarbojas tā, lai tuvinātu Dievam un vērstu cilvēku uz vienotību ar Dievu. Viss sākas ar lūgšanu, viss ir lūgšanā, beidzās ar lūgšanu un attīstās lūgšanā. Viss Dievā.