Daži vārdi par iekšējo nebrīvi.

Daži vārdi par iekšējo nebrīvi.

Patiesa nebrīve ir tā, kura padod sev cilvēku, kā personu. Cilvēks ne tāpēc ir persona, ka viņam ir miesa, kaut gan tā ir cilvēka daļa. Līdzīgi cilvēkam ir dvēsele, bet cilvēks nav tikai dvēsele.

Šī dvēsele ir garīgā, jo - teiksim ar vienkāršiem vārdiem - tās centrs ir gars, gars ar trijām garīgām varām: ar prātu, ar garīgo atmiņu un ar garīgo brīvo gribu.

Tad mēs varam pateikt, ka cilvēks ir brīvs, kad viņš ir brīvs savā garā. Cilvēks nav brīvs, kad viņš nav brīvs savā garā.

Mēs varam pateikt, ka cilvēks ir brīvs tad, kad viss viņa garā labi funkcionē. Tas nozīmē, ka cilvēks ar savu prātu meklē patiesību, meģina to saprast, kad saprata tad pieņem garīgajā atmiņā, kur ir vieta paredzēta, protams, patiesībām. Un pēc tam cilvēks brīvajā gribā izmanto patiesības, lai darītu patiesus, tas nozīmē labus, darbus. Un ļoti svarīgi ir šeit pasvītrot, ka īsta brīvība ir tad, kad cilvēks ir vienots ar Dievu, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks ir žēlastības stāvoklī, bez smaga grēka.

Cilvēks nav brīvs, kad viņa garā viņš nav vienots ar Dievu, bet dzīvo smagajā grēkā (smagos grēkos). Šajā situācijā notiek prāta deformācija, jo tiek pieņemti kārdinājumi un domas, kurās netika meklēta patiesība. Tā rezultātā cilvēks brīvajā grībā izmanto gan patiesības, gan nepatiesības un rodas grēki, kuri - tas jāpasvītro - nav tikai ārējie, bet tie iztukšo cilvēku. Ikdienišķie grēki samazina mūsu vienotību ar Dievu, bet smags grēks uzreiz iznīcina vienotību ar Dievu.

Tā rezultātā Dievs, Kurš ir vienīgais un īstais Saimnieks cilvēka garā - Dieva priekšā cilvēks metas ceļos un ar mīlestību pielūdz Viņu - pamet cilvēku, jo pats cilvēks caur smago grēku atsakās no vienotības ar Dievu. Ja nav Saimnieka, nav Gaismas, nav Mīlestības, - bet ir grēki, arvien lielāka nekārtība un cilvēkam, kurš ir tādā stāvoklī, draud elle, - nav arī brīvības. Grēkos - cilvēks nekad nav brīvs. Grēks arī neved uz brīvību, jo ar sliktiem līdzekļiem nevar sasniegt labo mērķi.

No grēcīgas nebrīves Jēzus mūs ved uz īsto brīvību caur savu krustu, nāvi un augšāmcelšanām.

Kāpēc es to rakstu? Tāpēc ka šodien kāds cilvēks teica ar žēlumu, ka tagad jau nesvin šodienas svētkus. Kādus svētkus? Revolūcijas "svētkus"! Viņš uzskatīja revolūciju par labu un ka tai bija tik "skaistas idejas" - brālība un līdztiesība, ka cilvēku nogalināšana bija neizbēgama, lai izveidotu jauno (labo) cilvēku, un tā tālāk... Vai jūs redzāt šo postu? Vai jūs saprotāt, ka daudzu cilvēku dzīvē revolūcija laikam uzvarēja pēc tik daudziem gadiem? Un tie atmet Dievu, pieņem visus grēkus, kādus "neizbēgamus materiālus vēsturiskus procesus" un lepojas ar to. Lūk, kāda nebrīve.

Kungs, apžēlojies par mums, grēciniekiem un esi mums žēlīgs.