No rekolekcijām uz rekolekcijām.

No rekolekcijām uz rekolekcijām.

Pēc stundas pabeigšu vienas rekolekcijas un braukšu uz citām, uz laukiem. Tapēc tikai ielīmēšu šeit kādu ziņu no 2014. gada 25. novembra, arī par rekolekcijām, kuros es piedalījos 1993. gadā:

Tev nav ko darīt? Lūdzies!

 

    Vakar saaukstējos un naktī pavisam nevarēju gulēt. Tad ap četriem nolēmu noskaitīt laudes. Pēc tam padzēru tēju, lasīju no katoļu radio Radio Maryja arhīva un piecos gāju gulēt. Sešos piecēlos, pirmā lūgšana, pēc tam rožukronis un Dieva žēlsirdības kronītis ar tautu baznīcā, sv. Mise, sv. Antona litānija un relikvijas, un atpakaļ mājās.

 

    Tomēr jau naktī es domāju par šo ziņu, kuru šodien rakstīšu. Ka vajag rakstīt par pateicību. Es esmu Dievam ļoti ļoti pateicīgs par šīm trījām māsām Kristū, kuras atbrauca no Rīgas specjāli, lai iepakotu oblātes Viļakas draudzei. Dārgās Māsas Kristū, arī Jums liels paldies!

 

    Es atcēros drusciņ līdzīgu situāciju no manas dzīves, kad es biju ļoti jauns un mežniecības students. Es un vēl četri vai pieci cilvēki no mūsu lūgšanu grupas saņēma aicinājumu piedalīties draudzes rekolēkcijās. Bet mūsu loma bija sevišķa. Sākumā protāms vajadzēja nopirkt bileti, braukt 100 km ar vilcienu, mums parādīja dzīvokļus, kuros pie ģimenēm dzīvosim. Mūsu lōma bija šāda: lūgties rekolēkciju nodomā, par tiem, kas vada un par dalībniekiem.

 

    Interesanta lieta bija arī šāda: rekolēkcijas vadīja tēvs no dominikānu ordeņa, bet viņam palīdzēja divi diakoni, kuriem, es atcēros, bija mācība tāda, ka viens runāja uz vienas elpas 2-3 teikumus, pēc tam otrais turpināja domu, pēc tam pirmais, kad otram beidzās elpa, un tā tālāk.

 

    Bet tas nav viss. Rekolēkcijās palīdzēja vēl divi laji: viens muziķis, bundzinieks un otrais skolotājs, dzejnieks. Šis bundzinieks saucas Jans Budziāšeks (Jan Budziaszek), kas no 1960. gadiem spēlē tādās grupās, kā Skaldowie un Big Band. Viņs atgriezās 40 gadu vecumā un kopš šā laika ļoti mainījās. Viņš katru dienu skaita rožukroni un raksta savas pārdomas no katras dienas, no dzīves, kas saucas tulkojumā Bundzinieka dienasgrāmata (bet var vēl citādāk pārtulkot, nav tik svarīgi). Es domāju, ka ja šajos laikos būtu jau blogosfēra, viņš rakstītu blogu. Viņš vismaz vienu reizi bija Latvijā, Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, kur stāstīja par Dievu (pirms dažiem gadiem, varbūt kāds no jums tur bija un varētu kaut ko uzrakstīt?) (sveicieni Effatai, kuri laikam to organizēja).

 

    Skolotājs rakstīja dzejus, kurus vēlāk dziedāja, bet vienmēr ar ievadu, lai klausītājiem palīdzētu saprast saturu.

 

    Tad tādas bija šīs skaistās rekolēkcijas. Vēl par pateicību. Jans, vai tā, kā viņu sauc Jašs (Jaś), skaisti runāja par pateicību Dievam un ka viss ir Dieva žēlastība. Konkrēti neko, ārpus tēmas, neatcēros.

 

    Bet, lūk, šodien ieslēdzu katoļu radio, raidījumu jauniešiem pirms pāris dienām un... kas tur bija kā ciemiņš? Jašs Budziāšeks! Un skaisti runāja par daudzām lietām, arī par pateicību, ka vajag Dievam par visu pateikties. Un pateica tādus skaistus vārdus: Tikai tas, kas pielūdz Dievu, ir laimīgs.

 

    Jašs teica: Kopš laika, kad es atgriezos, nav nedēļas, kurā kāds man neuzdāvinātu rožukroni. Es sev nekad dzīvē neesmu nopircis rožukroni, bet man ir rožukroņi no visas pasaules.

 

    Lūk, viss ir žēlastība :)