No kā Baznīcā dziedina?

No kā Baznīcā dziedina?

Es ceru, ka daudz nemaldīšos, ja uzrakstīšu, ka parasti cilvēks negrib dzirdēt tādas informācijas, kuru rezultātā viņam tiks atņemts miers, vai atpūta, vai vismaz laiks, vai visas tādas un vēl citas lietas. To var salīdzināt ar tādu informāciju, kuru es saņēmu vakar pēcpusdienās, ka man būs vienlaikus vadīt divas rekolekcijas, kaut gan šis teikums nav pārāk precīzs. Bet šeit tas nav tik svarīgs.

Ļoti interesanti ir arī tas, ka šīs rekolekcijas, kuras notiek vienlaicīgi, ir vietās, kuras atrodas apm. 80 km viena no otrai un vajadzēs divas reizes braukāt. Nekas, viss jau sagatavots un vajag tikai mierīgi visu darīt.

Ar ko vēl es varu salīdzināt šo situāciju? Varbūt tas skanēs dīvaini, ko es uzrakstīšu, bet šo situāciju var salīdzināt ar... pūci, konkrēti ar pūci, kuru es, bet vēl vairāk mašīna, satiku vakar vakarā. Es ceru, ka pūce izdzīvoja, jo mašīna brauca kādus 10 km stundā. Ar nevienu nekas slikts laikam nenotika.

Tāpāt ar šo prieka vēsti par rekolekcijām, jo tā ir priecīga vēsts. Nekā sliktā. Mācības praktiski gatavas, lūgšanā vajag tās labot, kā parasti ticīgais cilvēks labojas lūgšanas laikā. Un Dievs dziedina cilvēkus Baznīcā, jo Jēzus taču darbojas Baznīcā.

Es atceros no bērnības, ka priesteri mūs mācīja:

"Jo vairāk tu tuvosies Dievam, jo mazākas nepilnības un vājības tu sevī ieraudzīsi".

Lūk, tāpēc drusciņ netaisnīgi runā par cilvēkiem, kuri ir kādās reliģiskās kustībās un kopienās, ka viņos ir redzamas nepilnības un vājības. Tad par to tagad būs daži vārdi. Jo no kā dziedina Baznīcā? Sevišķi šī dziedināšana notiek šajās laju kustībās un kopienās (es rakstu tagad praktiski tikai par lajiem).

Šajos dažos vārdos man palīdzēs kādas ziņas fragmenti no kāda priestera, bet tagad jau palīgbīskapa, bloga (teologia-duchowosci.blogspot.com).

Šajās kopienās un lūgšanu grupiņās piedalās cilvēki, kuriem ir parasti neparasti liela ticības dedzība, kuri grib iet atgriešanās ceļu un izdzīvot savā dzīvē Jēzus Kristus Evaņģēliju. Tad dedzīgas ticības dzirksteles ir normāla un saprotama lieta un kura palidz visiem citiem dalībniekiem, brāļiem un māsām, iet uz priekšu garīgajā dzīvē un mīlestību uz Jēzu apliecināt labos daros - sākumā savā kopienā, pēc tam visā pasaulē.

Pateicoties Svētā Gara darbībai šajās kopienās nevar paslēpties ticības nepilnības, vai labāk pateikt - ticības deformācijas, kuras cilvēki satika dzīvē  un tiek apstrādātas, lai šajās kustībās būtu Baznīcas ticība, nevis kāda ticības deformācija. Un šo savu misiju kopienas izpilda caur Evaņģēlizāciju. Lūk, no kā dziedina Baznīcā, lūk, šīs deformācijas:

1. Cilvēks radikāli atdala savu iekšējo ticības nostāju on ticības satura, no ticības patiesībām. Runā: "ticība nav žēlastības dāvana, ticība ir visiem, to var atrast tādā pašā mērā visās reliģijās un ideoloģijās. Visi cilvēki ir anonīmi kristieši. Tad nav ko sludināt Evaņģēliju. Dievs taču grib, lai visi cilvēki tiktu pestīti". Šajā domāšanā ir tomēr liela kļūda, ticības patiesības deformācija un Svēto Rakstu deformācija, jo Dievs mums atklāj: <Kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību. Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, - cilvēks Jēzus Kristus> (1Tm 2,4-5)". Tad labs ir jautājums: <Vai Jēzus ir tavs Pestītājs?>
2. Neko drošu un patiesu nevar pateikt par Dievu. Tas nozīmē, ka viss, ko cilvēks pateiktu par Dievu, ir pārnesamā nozīmē. Un ka tikai tas, kas slepens, ir patiess, bet kaut ko cilvēks pateica par Dievu, tad tā nav patiesība. Tādā ticības deformācijā liekas, ka viss, ko Jēzus teica un Apustuļi, un ko māca Baznīca - nav patiesība. Bet tieši Baznīcā, dažādās kustībās un kopienās, cilvēki tiek formēti patiesībā, mācās dzīvot Dieva priekšā kā brāļi un māsas Kristū.
3. Nākama deformācija - reliģiskais pragmatisms. Šajā deformācijā liekas, ka nav svarīgi tas, vai ticība ir patiesa vai nē, bet vai ir derīga psiholoģijā un sabiedrībā. Kaut gan dažreiz var notikt, ka kāda lūgšanas grupa neko ārpusē nedara, nepiedalās evaņģēlizācijā, bet tomēr liecina arī par to, ka patiesību nevar padot tādai aktivitātei, kurā dalībnieki būtu padoti garīgiem draudiem, sinkretismam un citiem sliktiem virzieniem.
4. Nākama ticības deformācija, no kuras notiek dziedināšana Baznīcā, ir kulturālais relativisms un reliģiskais pluralisms, it kā katra reliģija rādītu citu patiesības daļu, redzamo no citas puses, ka piemēram Arābiem būtu paradzēts islams, Āfrikai - animisms, Indijām - hinduisms, bet Eiropai un Amerikai - kristietība. Bet Baznīcā dažādās kustības ticīgie taču zin, ka Jēzus sūtīja savus mācekļus pie visiem cilvēkiem: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai" (Mk 16,15). Tāpēc Evaņģēlijs ir priekš visiem. Tāpat svētais Pēteris mācīja, ka vienīgi Jēzus Kristus vārdā ir pestīšana: "Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti" (Apd 4,12).
5. Un vēl viena ticības deformācija, no kuras Svētais Gars dziedina dažādās kustībās un caur dažādām kustībām. Tā ir cilvēka deformēta brīvība, pēc kuras nedrīkst citiem sludināt Evaņģēliju, lai nenīcinātu viņu brīvību. Pat kāds katoļu teologs aizliedza ticīgiem rādīt kļūdas sektantu ticējumos. Bet katoļu Baznīcas kopienas sludina Evaņģēliju visiem un vienmēr, kā arī svētais Pāvils rakstīja: "Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā..." (2Tm 4,2). Kaut gan dažreiz kopienu brāļi un māsas Kristū sludina Evaņģēliju, liekas, naīvi, "nelaikā", bet tomēr izpilda ar lielo dedzību jaunās Evaņģēlizācijas uzdevumu un tādā veidā arī darbojas viņos Svētais Gars.