Vai lūgšanā mēs esam diplomāti?
Es kādu brītiņu domāju par to, kādu dot šim tekstam virsrakstu. Uzvarēja ar šo diplomātu, kaut gan es īstenībā nezinu, kas tie tādi diplomāti. Šeit vissvarīgākais ir tas, ka tie ir kādu citu cilvēku, kuriem ir lielāka vara, pārstāvji. Pietiek ar to, jo lūgšanā konkrēts cilvēks nav nekādu citu pārstāvjis, bet viņam ir iespēja satikties ar Dievu, parunāt ar Viņu, izteikt savu pateicību, mīlestību, priekus un sāpes, cerības un kļūdas, un nožēlu par grēkiem, ieraudzīt savu dzīvi Dieva gaismā, Dieva klātbūtnē atklāt no jaunā Dzīvības Avotu, būt kopā ar Tēvu un Dēlu, un ar Svēto Garu, paskatīties uz pēdējo ceļa posmu, lūgties par citiem, bet ne tā, ka tas, kuram ir vara pār citiem, bet kā Dieva bērns par citiem Dieva bērniem. Tad diplomācija lūgšanā nedarbojas, jo šeit, lūgšanā, cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, atrod patiesību mīlestībā un mācās saprast patiesību mīlestībā, un ne tikai saprast - drusciņ - bet ieviest savā dzīvē.
Cilvēks gaida patiesību no otra cilvēka. Bet brīžiem tas liekas pārāk liels uzdevums, vai pārāk lielas cerības, lai gaidītu patiesību. Jo laikam ir tāds dīvains mehanisms: attaisnot ļaunumu un apsūdzēt labumu. Tādā mehanismā grūti atrast vietu, lai satiktos patiesībā. Bet Dievam ir cits veids, nevis mehanisms, lai satiktos patiesībā: Dievs ar cilvēku un cilvēks ar savu tuvāko. Tā ir žēlsirdība. Žēlsirdībā grēcīgs cilvēks, kurš atgriežas, droši var pieiet pie Dieva. Žēlsirdībā divi grēcīgi cilvēki var satikties, ja atzīstas savos grēkos Dieva priekšā un Baznīcas priekšā. Žēlsirdība, Dieva žēlsirdība, pārspēj visu, pieņem visu, tā netiesā, neapsūdz, dod drošību, tai nav nekādu asu ieroču, tā vienmēr darbojas, vienmēr gaida, vienmēr priecājas par cilvēku, kurš tuvojas, vienmēr ir pretī nākošā, vienmēr skaidra un laba, klusa un saprotoša, nav bīstama, nav neiespējama, nav tālu, tai nav robežu, gaida ar dāvanām, dziedina, stiprina, dod spēkus, pieceļ, uzlabo, klausās, runā patiesību mīlestībā.
Vēlreiz liels paldies bijušajiem (jau) misionāriem, kuri vienu gadu līdzdarbojās ar mani Viļakā, kuri vakar deva tik skaisto liecību un daudzu priesteru priekšā stāstīja par misijām, stāstīja par patiesību mīlestībā: Kārlim, Rutai, Dzintrai, Ēsterei, Regīnai, Marianam Dominikam, Jāzepam un Sofijai.
Man arī ir vienmēr liels prieks satikties ar saviem brāļiem Ordenī, brāļiem kapucīniem, vai seminārā, vai klosterī "Zemaišu divi", vai klosterī Olainē. Varbūt es tā tik bieži nerakstītu, ja es dzīvotu klosterī, bet kas zin. Tagad tomēr es gribu to vienmēr pasvītrot, šo brālību, kura izpaužas gan rīta lūgšanā "Zemaišu divi" šodien, vai vēlāk sarunās, visdažādākā palīdzībā un atbalstā, un saprašanā. Jā, Kungs man ir devis brāļus - kā uzrakstīja svētais Francisks savā Testamentā. Pateicība Dievam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru