Pie sliekšņa

Vakar vienā no tekstiem es uzrakstīju: "Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?"

Tāpēc ka nebija laika, lai ar šo kundzi vairāk parunāt, es pēc tam padomāju, ka cilvēks zina, ka pilda Dieva gribu, kad redz savā dzīvē divus elementus: pirmais - viņš dzīvo Dieva žēlastībā un otrais - paklausībā Baznīcai kalpo tai vai strādā Baznīcas labā. Es vakar arī lasīju citu tekstu, kur līdzīgiem vārdiem tika pasvītrota šī patiesība, bet ar citu akcentu: ka dažreiz cilvēkam paliek tikai lūgšana un Baznīca. Nu bet tas ir pamats.

Tieši tādu situāciju mēs redzam Evaņģēlijā, kad Marija sēž pie Jēzus kājām un klausās, ko Jēzus runā. Tieši to mums vajag: sēdēt pie Jēzus kājām. Mēs sākam darbu ar lūgšanu, darba laikā atrodam arī brīžus lūgties un pēc darba vēl izteicam savu pateicību Dievam.

Tas ir arī kā psalmā, kur ir runā par to, ka labāk man ir sēdēt pie svētnīcas sliekšņa, nevis dzīvot bagāto grēcinieku pilīs.

Sēdēt pie Jēzus nozīmē taču sēdēt pie Debesu Valstības Durvīm, jo Jēzus ir šīs Durvis. Ļaudis, kurus pabaroja Jēzus ar maizi, sēdēja trīs dienas pie Jēzus, kaut gan nezināja, ka sēž pie Debesu Valstības sliekšņa.

No senseniem laikiem es dzirdu sprediķos šos skaistus vārdus: Debesu Valstību visīsāk var nosaukt divos vārdos: Jēzus Kristus.