Daži vārdi par piedošanu

Jau divas reizes pēdējos tekstos es rakstīju dažus vārdus par Dieva gribas pildīšanu, ka cilvēkam ir šī vēlme un arī cilvēks grib būt pārliecinātam, ka viņš nemaldās. Un viens no šiem elementiem, kas dod cilvēkam pārliecību, ka viņš iet svētuma ceļu, ir dzīve žēlastības stāvoklī. Ir tomēr tādi apstākļi dzīvē, ka liekas, ka cilvēks ir piespiests izmest no sevis Dieva žēlastību. Bet tomēr cilvēks iekšēji pretojas, negrib kļūt līdzīgs tādiem vilkiem, kuri citiem dara pāri. Tāpēc šodien es atgādinu savu pirmo tekstu šajā blogā. Mainīšu vienīgi dažus vārdus:

Piedot vai nepiedot?

    Atnāca pie manis veca kundze un stāstīja par savas ģimenes problēmām ar kaimiņiem. Situācija ir sarežģīta. Strīdi un citas nepatikšanās. Visa ģimene ļoti pārdzīvo, bet neatrod izeju. Ko darīt?

    Es viņai atbildēju, ka bieži nevaram mainīt ārējas lietas, jo dzīvojam konkrētos apstākļos. Bet tomēr cerība ir. Lūk, kāda cita ģimene nopirka zemi, bet kaimiņš paņēma šo zemi sev. Un šī nabaga ģimene gaidīja un gaidīja, un kad kaimiņš nomira (pēc 15 gadiem!) - atgūva savu zemi. Citai ļoti vecai atraitnei bija maza māja. Bet lai ieietu mājās, vajadzēja iet caur kaimiņa pagalmu. Tomēr viņš tur taisīja žogu! Ko darīt? Tikai tiesa palīdzēja atraitnei. Vēl citiem pa tīrumiem brauka ar "tehniku". Un ko darīt? Iet tiesāties? Varbūt. Taisīt žogus? Bet kas par to maksās?

    Es zinu - atbildēju šai kundzei - kāda pirma lieta obligāti jādara: jāpiedod tiem, kuri mums dara pāri. Jāpiedod. Un nedrīkst ļaut naidam, strīdiem un citiem grēkiem nicināt mūsu sirdis. Vajag piedot un mēģināt atrisināt problēmu pēc savām iespējām, arī ar tiesas palīdzību. Bet sākumā - jāpiedod.

    Tādā veidā mēs būsim Jēzus mācekļi un varēsim skaitīt: "... un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..."