Svētdiena, 26. februāris
Parastā liturģiskā laika 8. svētdiena
(Is 49, 14-15; 1 Kor 4, 1-5; Mt 6, 24-34)

 

 Laikam šodienas Evaņģēlija saturs ir pazīstams visiem. Jēzus Kristus vārdu saturam ir kaut kas no dzejas: vārdi par putniem, kurus baro Debasu Tēvs, par ziediem, kurus ģērbj skaistāk, nekā Salomons - tas viss veido gandrīz pravietiskās aizraušanās klimatu. Visas ikdienišķas rūpes liekas mazsvarīgas, bet tiem, kuri varbūt ir noguruši ikdienišķo pienākumu pildīšanas dēļ, šodienas Evaņģēlija vārdi būs iespēja attaisnot savu bēgšanu no dzīves un aktivitātes. Lai pareizi saprastu šodienas Vārda liturģiju, ir vērts uzdot sev jautājumu: kas tajā ir vissvarīgākais? Liekas, ka tas, kas ir vissvarīgākais, ir Skolotāja no Nācaretes vārdos, kuri tiek izteikti pirms līdzības par putniem un lauku lilijām. Lūk, šie vārdi: „Neviens nevar diviem kungiem kalpot. Viņš vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs vai pie viena turēsies un otru panicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai”. Kas ir mūsu galvenā problēma, satiekoties ar šiem diviem "kungiem", ar kuriem mēs satiekamies mūsu dzīvē un kuru priekšā mums jādara izvēle - kam mēs gribam kalpot? Šķiet, ka mūsu galvena problēma ir tā, kuru Jēzus Kristus sauca par "mamonu": barība, drēbes, materiālas darīšanās, ka tas viss ir realākais nekā Dievs. Daudziem - arī ticīgiem - Dievs ir vienīgi kāda ideja, filozofija, zona, kas iet prom no realitātes. Tāds kārdinājums skatīties uz Dievu kā "pielikumu" realitātei ir visu kārdinājumu sākums. Piemin to pāvests Benedikts XVI savā grāmatā "Jēzus no Nācaretes", kad pārdomā Kunga Jēzus kārdināšanu. Pāvests raksta tur tā: "Visu kārdinājumu centrā (...) ir Dieva nostumšana malā, kad viņš, salīdzinot ar šķietami svarīgākiem musu dzīves jautājumiem, tiek uztverts kā otršķirīgs vai pat lieks un traucējošs. Sakārtot pasauli pašiem, bez Dieva, veidot to uz saviem pamatiem, par īstenību atzīt tikai politisko un materiālo, bet Dievu kā ilūziju atstāt novārtā – tāds ir kārdinājums, kas mūs apdraud daudzos dažādos veidos” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 37.). Jā, šis kārdinājums ir aktuāls visu laiku, arī mums, ticīgajiem, un tāpēc Jēzus mūs brīdina pret šo kārdinajumu. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai" - tas ir atgādinājums, ka tieši Dievs ir Dievs, ka Viņš ir un darbojas reāli. Viņš nav kāda ideja, pielikums dzīvei. Viņš ir patiess. Mums, kas varbūt kā Siona saucam: „Kungs mani ir atstājis, Kungs mani ir aizmirsis” Dievs atbild ar pravieša Isaja grāmatas vārdiem: „Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu”. Dievs ir, Viņš mums to atgādina, Viņš ir - var teikt - "vairāk" nekā mēs paši. Svētais Pāvils runā mums šodien par to, pasvītrodams: „Bet tas nav no svara, ka jūs vai kāda cita cilvēku tiesa mani tiesātu. Arī pats sevi es netiesāju, jo sirdsapziņa man neko nepārmet. Bet tas vēl mani neattaisno. Kungs ir mans tiesnesis”. Tikai Dievs un Viņa spriedums ir reāls, patiess, un tieši Dieva spriedumu gaida svētais Pāvils.
Dievs ir, Viņa vārds tika atklāts Mozum "Es Esmu Tas, Kurš Esmu". Ticīgā cilvēka dzīvē ir ticība, ka Dievs ir un darbojas - reāli. Ka Dievs nav ideja, bet patiesā Persona, Kas ir kā māte, kas pacēl bērnu, kā mīļojošs Tēvs, Kas reāli darbojas mūsu dzīvē. Kāds pateiks - kāpēc tad Dievs neatklājas "skaidrāk"? Gadās, ka tā, kā Sātans, Jēzus kārdināšanas laikā, vai tā, kā krustā sišanas liecinieki - mēs, ticīgie, kliedzam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, ja Tu esi Dievs... nokāp no krusta, dziedini, dari tā, lai es zinātu, ka Tu patiesi esi". Pāvests augšminētajā grāmatā raksta: „Te mūsu priekšā atrodas viss lielais jautājums – kā var un kā nevar iepazīt Dievu; kā cilvēks var palikt uzticīgs Dievam un kā viņš var Dievu pazaudēt. Ar augstprātību, kas Dievu grib padarīt par objektu un uzspiest Viņiam nosacījumus kā laboratorijas eksperimentā, nav iespējams Dievu atrast. Jo augstprātība nozīmē, ka noliedzam Dievu kā Dievu, nostādot sevi pāri Viņiam, atmetot visu mīlestības, iekšējās ieklausīšanas jomu un atzīstot par īstu vairs tikai to, ko var eksperimentāli pārbaudīt un satvert ar rokam. Kurš tā domā, tas liek sevi Dieva vietā un līdz ar to noniecina ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pats sevi.” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 44.).
Lai šodienas Dieva Vārds, un arī Euharistija - Dieva mīlestības un Viņa patiesās un reālās klātbūtnes noslēpumainais sakraments, atjauno mūsos ticību uz Dievu, Kas ir. Tas mums ļaus no jaunā pieņemt šo "mīlestības un iekšējās klausīšanās pilno izmēru", kas nekārdina Dievu, bet paļaujas uz Viņu. Beidzot lai palīdz mums pamosties un ļauj ieraudzīt, ieticēt un pieņemt, ka DIEVS IR, ka VIŅŠ IR VAIRĀK, nekā barība, drēbes un visas citas materiālās lietas, ka TIKAI VIŅAM VAR KALPOT, jo tikai VIŅŠ IR KUNGS.
Jan Karczewski OFMCap.