"Lai jums ir acis galvā".

Lai šis teksts, ko es pārtulkoju no breviāra, palīdz mums dzīvot vienotībā ar Jēzu visos dzīves apstākļos.

Svētā Gregora no Nissas, bīskapa, sprediķa fragmenti:

"Ja dvēsele virza acis uz savu Galvu, kura ir - pēc sv. Pāvila vārdiem - pats Kristus," var nopelnīt to, ka viņu sauks "'laimīga', saņemta [šajā brīdī] skatiena asuma iemesla dēļ. Jo skatās uz turieni, kur nav ļaunuma tumsu. Lielajam Apustulim Pāvilam, un citiem viņam līdzīgiem, bija 'acis galvā', tāpat kā arī visi, kuri dzīvo, kustās un ir Kristū".

Tāpat kā cilvēks, kas ir gaismas vidū, "neskatās tumsā, tā arī ir neiespējams, lai tas, kas virza savu skatienu uz Kristu, varētu to pieturēt uz kādas tukšības. Jebkurš tad, kam 'ir acis galvā' - par galvu es saprotu sākumu un visa principu - tas ieskatās Visaugstākajā Labumā, tas nozīmē Kristū, kurš ir visaugstākais un - ar katru kritēriju - bezgalīgais labums. Tāds cilvēks ieskatās patiesībā, taisnīgumā, neaptraipīgumā - ieskatās ikkatrā labumā. 'Gudrajam ir acis savā galvā, bet muļķis staigā tumsā'. Kas necel gaismu uz svečtura, bet to slēpj zem gultas, maina savu gaismu tumsā.

Cik daudz ir tādu, kuri atrod labpatiku mūžīgos labumos, pārdomā reālas vērtības, bet tomēr viņi ir uzskatīti par aklajiem un neprātīgajiem. Svētais Pāvils uzskatīja to par godības iemeslu, sludinādams, ka kļuva mulķis Kristus dēļ. Viņa gudrība un saprāts neaizturējās uz tukšībām, par kurām mēs tik ļoti rūpējāmies šajā pasaulē. Tāpēc viņš runā: 'Mēs muļķi Kristus dēļ'. Tas ir tā, kā viņš pateiktu: "Tajā, kas attiecas uz dzīvi uz zemes, mēs esam akli, jo mēs virzam skatienu uz augšu un mums ir '<acis galvā>'. Tāpēc Apustulim nebija mājas ne uztures, viņš bija nadzīgs, nemitīgi ceļojumā, viņš cieta badu un slāpes".

Vai mēs neapžēlotu viņu, vai mēs nedomātu par viņu, ka viņš esot "žēluma cienīgs"? Mēs taču redzam Pāvilu, ka ir "apcietināts, šaustīts, iegremdēts viļņos pēc kuģa katastrofas, vadīts dzelžos [...]. Un kaut gan pret viņu uzvedās tādā veidā, viņš nepagrieza savas acis, bet vienmēr tās viņam bija 'galvā', sauktdams: 'Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?' Tas nozīmē: 'Kas spēj izraut man acis no galvas un pārnest uz to, kas ir tukšība'.

Mums arī līdzīgi pavēl darīt, kad runā: 'Centieties pēc tā, kas augšā', tas nozīmē: 'Lai jums ir acis galvā'".