Svētceļojuma 4. diena

    Svētceļniekiem bija svētā Mise baznīcā Kārsavā. Pēc tam brokastis un tālāk uz priekšu. Liels paldies Kārsavas Prāvestam, tautas nama darbiniekiem un visiem Kārsavas iedzīvotājiem par viesmīlību.

    Es atbraucu pie grupas pirms pl. 12:00, atstāju mašīnu pie skolas Adamovā un pateicoties Direktoram un mūzikas Skolotājam ātri tiku atpakaļ pie grupas. Šodien mūsu grupā bija 18 dalībnieki: 5 vīrieši un 13 sievietes. Vīriešu 5 reizes vairāk nekā pagājušajā gadā, bet sieviešu - gandrīz 2 reizes vairāk. Ejot pa ceļu redzējām daudz traktoru ar piekābēm. Jo ir pļaujas laiks un graudus ved uz Rēzekni. Satikām dažādus cilvēkus, kuri laipni ar mums parunāja, vai arī piepildīja mūsu tukšas pudeles ar ūdeni. Brīžiem, kad satiku cilvēkus, kuri tic uz kādām divainām lietām, uz kādiem akmeņiem un tā tālāk, tad ļoti brīnījos un uzdevu sev jautājumu: kāpēc tāds vai cits cilvēks nespēj līdzdarboties ar Dievu? Vai ne tāpēc, ka ir ateists un materialists un visu slēdz tikai materiālajā pasaulē?

    Šodien bija visgarākais ceļš un pat es kopā ar grupu gāju šodien 26 km.. Tāpēc bija daudz laika lūgšanai, gan rožukronim, gan meditācijai pēc Evaņģēlija lasīšanas. Bija lasīts īss katehīsms, kas ļoti konkrēti mums atgadināja mūsu ticības patiesības. Pusdienas ēdām tajā pašā vietā, ka pirms gada (tas protams nebija plānots). Un arī ceļā es un divas veterānes no pirmā svētceļojuma (Iveta un Līga) varējām atgadināt šo iepriekšejo ceļu.

    Adamovas skolā mūs sirsnīgi uzņēma, kārtīgi pabaroja un tad mēs pēc vēsperēm un kompletorija devāmies atpūsties, bet es un trīs dalībnieces - pēc plāna - braucām uz Viļaku.