Svētceļojuma 6. un 7. diena

    6. dienā mūsu grupa palielinājās par 5 cilvēkiem. Tie bija ciemiņi no Nīderlandes. Starp viņiem divi priesteri, kas jau septiņus gadus brauka uz Latviju un dodas uz Aglonu. Šoreiz viņi pievienojās mūsu grupai un kopā ar viņiem trīs jaunieši no viņu valsts. Lai saprastos, nāca palīgā angļu un franču valodas. Šajā dienā arī rožukronis ceļā bija piecās valodās: latviešu, nīderlandiešu, vietnamiešu (jā!), poļu un krievu. Man izdevās atbraukt pie svētceļniekiem, bet drusciņ vēlāk, jo man vēl bija otrā sv. Mise Viļakā, kādā mājā, pie Dievmātes, kas arī svētceļo un iet pie ģimenēm statujas zīmē. Un tur bijām kopā ar misionāru ģimeni. Svētceļojumā uz Aglonu mūs gaidīja pārsteigums - pusdienas pie Lauras vecākiem Maltā. Šajā dienā man izdevās iet 13 km - no Feimaņiem pie svētceļniekiem un pēc tam jau kopā uz Feimaņiem. Tur bija sākumā sv. Mise ar vēsperēm, pēc tam vakariņas. Bija jau tumšs, kad devos atpakaļceļā un braucu lēni (jā, nogurums) 2.5 stundas.

    7. dienā gājām uz pašu Aglonu un mēģinājām uzvarēt nogurumu. Un izdevās. Otro reizi (gan 1. gan 2. svētceļojumā) no Viļakas uz Aglonu gāja visās septiņās dienās Iveta. Pateicība Dievam. Es un Līga arī, bet ne visās dienās. Citi no Viļakas gāja pirmo reizi (kaut gan dzirdēju, ka kādreiz bija tāds svētceļojums, bet bez turpinājuma).

    Šobrīd nogurums nav svarīgs. Es jau esmu mājās, daži ceļā uz Viļaku, daži palika uz vienu vai uz divām dienām. Mēs atnācām uz baziliku, palūdzāmies Vissvētākā Sakramenta priekšā, gājām pie Dievmātes svētbildes, fotogrāfējāmies, satikām draugus un draudzenes. Pirms izbraukšanas mani uzaicināja Rīgas katoļu ģimnazija grupa uz vakariņām, jo tur ir daudz cilvēku, ar kuriem es līdzdarbojos daudzus gadus Rīgā un Olainē, pat kopš atbraukšanas uz Latviju, sevišķi no neokatehumenāta.

    Ceļā mēs lūdzāmies nodomos, kurus mums uzrakstīja cilvēki gan Viļakā, gan pa ceļu. Svētceļojums tas ir lūgšanas laiks un dzīvē parādās arvien jaunie lūgšanas nodomi. Tas arī ir kalpošanas laiks. Un pateicības laiks: pateicība Dievam par šīm dienām un liels paldies labas gribas cilvēkiem, kuri visdažādākajā veidā atbalstīja šo svētceļojumu. Paldies misionārei Dzintrai, kas to organizēja un misionāru ģimenei, kas gan rūpējās par bērniem, gan par mums, lai vienmēr būtu ļoti garšīga maltīte. Ar Dieva palīdzību pēc gada būs trešais svētceļojums Viļaka-Aglona.