Dieva griba dzīvē

    Ziniet, Dieva gribu var gaidīt tā, kā bērni kādu ļoti ļoti gaidīto dāvanu no saviem mīļiem vecākiem. Bet ja kāds negrib būt kā bērns un negrib ieiet Debesu Valstībā, tad viņa dzīvē nepastāv tāds jautājums: "Pildīt vai nepildīt Dieva gribu?" Lai tā notiktu tomēr vajag cilvēkam daudz strādāt un uz ceļa pie Dieva uztaisīt tādu šķērsli, kas garantēs, ka Dievs nespēs "traucēt". Bet cik brīnišķīga ir cita cilvēka situācija, kas atver savu sirdi Dievam un līdzdarbojas ar Viņu. Šeit nevajag nekādu šķēršļu būvēt, nocietināt sirdi. Ar tādu cilvēku var arī prāvests līdzdarboties, kad piemēram vajadzētu atrast vietu lūgšanas grupai - "Vai drīkst pie Jums?" - "Kāpēc nē?" Vai ir kādi šķēršļi? Nav! Kāpēc? Tā ir bērna paļāvība uz Tēvu, kas ir debesīs un tieši Viņš ir Tas, Kas organizē mums dzīvi. Kad kāds cilvēks organizē kaut ko, tad tas ir redzams, bet ne viss un ne viss mums nes labumu. Kad Dievs organizē kaut ko, tad tajā ir pestīšana. Bez šaubām. Vai viegli ir paļauties uz Dievu? Nē. Jo vajag mācīties šo uzticību. Arī miesa pretojas, jo nesaprot Dieva lietas. Nu kad cilvēks paļaujas uz Dievu kā bērns, sākas viņā šis liels prieks un liela laime, un pateicība Dievam. Un grib dalīties ar citiem un meklēt brāļus un māsas Kristū, un runā citā valodā, mīlestības valodā. Un par tādu dzīvi draudzē un par tādiem centriem mājās un dzīvokļos vajag rūpēties. Un ļoti labi, ka ir Viļakā misionāri. Es ceru, ka viņu klātbūtne un kalpošana mainīs mūsu draudzē daudz uz labo, tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku kļūs par Dieva bērniem.