Kad gribas raudāt.

    Gribas raudāt, kad kāds nāk un prasa kristīt bērnu. "Kas ir kristības sakraments?" -"Es nezinu." Vai cita tam līdzīga atbilde. Es negribu šeit runāt kā kāds tiesnesis, kas tūlīt atradīs kādu sodu. No tā es esmu tālu. Jo kaut gan gribētos, ļoti ļoti gribētos dzirdēt kādu pareizo atbildi (tā arī notiek un dzīve par to liecina), bet tomēr tas, ka cilvēks atnāca, lai kristītu savu bērnu, tas dod cerību, tādu cerību, kas ir no Dieva, ka atnāks diena, kad važas tiks sarautas un cilvēks ļoti dedzīgi un auglīgi līdzdarbosies ar Dievu un ļoti centīsies, lai viņā visu laiku būtu svētdaroša žēlastība, jo tas ir ceļš uz Debesu Valstību. Tā ir taisnība, ka viens sēj, bet otrais pļauj. Un tāpēc šī laju līdzdarbošanās ar priesteriem ir kā Dieva darbu cilvēkos ilustrācija. Jo Dievs vienmēr ir šis sākums, galvenais viedotājs un mērķis. Bet mūsu līdzdarbošanās savā starpā un ar Dievu pārveidosies pestīšana. Vajag tikai šajā darbā izturēt.